Neraugoties uz Cesvaines valsts vidusskolas panākumiem, laikā no 1927. līdz 1934. gadam bija jāpieliek lielas pūles, lai to saglabātu.
1932. gadā no skolu virsvaldes nāca ierosinājums pārvērst divas provinces ģimnāzijas – Vidzemē Cesvaini un Zemgalē Zaļeniekus – par lauksaimniecības vidusskolām. Cesvaines sabiedrība izteica protestu. Skolu virsvaldes ierosmi atbalstīja tikai vietējā sugas lopu audzētāju sabiedrība, pamatojoties uz to, ka Cesvaines un apkārtnes pagastos ir priekšzīmīgas saimniecības, bet Madonas apriņķī ir trīs ģimnāzijas un nav nevienas lauksaimniecības vidusskolas. 1932. gadā skola bija labi apmeklēta. Kaut bija paaugstināta skolas nauda, ģimnāzijā mācījās 145 audzēkņi. 30. gadu sākumā tā pēc skolēnu skaita bija lielākā no esošajām lauku vidusskolām. Direktors Arveds Smilga lauku vidusskolas priekšrocības izklāstīja „Brīvās Zemes" slejās: „Cesvaines ģimnāzijai jāpaliek!" 1934. gada janvārī lauksaimnieku biedrība Cesvaines pagasta padomē atkal ierosināja dibināt lauksaimniecības skolu. Aizsāktā cīņa turpinājās. Pagasta padome, ņemot vērā to, ka Jaungulbenes lauksaimniecības skola ir ērti sasniedzama, pilī lēma atstāt ģimnāziju. Izglītības ministrijai tiek iesniegts iesniegums ar 107 parakstiem, piesaistot populārus cilvēkus, kā K. Skalbi, Latvijas Republikas Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdētāju, lūdzot atstāt Cesvainē parastu humanitāru vidusskolu. Trīsdesmito gadu vidū Latvijas izglītības sistēmā tāpat kā sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē notiek pārmaiņas. 1934. gadā ģimnāziju kursu pagarina no 4 līdz 5 gadiem. Skolēnu skaits samazinās. Arī Cesvaines ģimnāzijā 1922./23 māc. g. ir 308 skolēni, bet 1934./35. māc. g. tikai 131. Beidzot katru vidusskolas klasi, ik gadu jākārto pārcelšanas eksāmeni. Trīsdesmitajos gados vidusskolas mācību darbā tiek ieviesta jauna kārtība, kārtojot absolvēšanas un augstskolu iestāšanās pārbaudījumus reizē.
Pārlasot tā laika absolventu atmiņas par to, kas palīdzēja izveidoties vidusskolai ar tik stabilām tradīcijām un prestižu, kā galvenais minēts skolas vadība. Direktori bija skolas dzīves centrā kā personības un paraugs. Laika posmā no 1919. līdz 1944. gadam skolas direktori bija: Alberts Vītols, Jānis Saujiņš, Aleksandrs Bārda, Arveds Smilga, Valfrīds Skulte, Voldemārs Tauriņš, Kārlis Būmanis. Augstas inteliģences cilvēki, kas ar savu smalko takta izjūtu vadīja visu lielo kolektīvu. Skolotāju un vecāko klašu audzēkņu uzvedība un savstarpējā izturēšanās bija spogulis un regulators visiem, kas iestājās Cesvaines ģimnāzijā. Telpās nedzirdēja durvju klaudzoņu, skaļas balsis, nevajadzīgu drūzmēšanos. Pie labas disciplīnas radināja skolotāju laipnais tonis, nevainojamā stāja, apģērbs. Skolēniem bija obligātās formas tērps. Skolotājs bija jāsveicina tik reižu, cik to dienā satika.
1935. gada 21. augustā Cesvaines vidusskolas vadību pārņēma jauns direktors – Valfrīds Skulte. Viņš lielu uzmanību veltīja skolas labiekārtošanai un dažādu saimniecisku jautājumu risināšanai. Ģimnāzijā joprojām varēja mācīties tie, kas sekmīgi nokārto iestāju eksāmenus latviešu valodā un matemātikā. Skolā bija pieci klašu komplekti un sagatavošanas klase. Klašu nosaukumi bija latīņu valodā – kvinta, kvarta, terca, sekunda un prīma, no tām zemākā bija 5. klase. Cesvaines valsts vidusskola apliecināja, ka lauku vidusskolā skolotāji izveido audzēkņos stingras pamatzināšanas gan mācību, gan audzināšanas jomā. Liela vērība tika veltīta darbaudzināšanai. Parka apkopšana bija viens no skolēnu pienākumiem, tāpēc visi rūpējās, lai apkārtne tiktu sargāta.
Latvijas skola starpkaru periodā bija nacionāla skola. Skolotāji skolēnu acu priekšā lika ideālu – Latvijas valsti, kuras labā viņiem jāmācās. Jaunās paaudzes sagatavošanu sabiedriskajai darbībai sekmēja dažādas jaunatnes organizācijas. Cesvaines 42. skautu vienība, ko vadīja skolotājs Kārlis Būmanis, īpaši aktivizējās pēc 1934. gada. Skautiem centās ieaudzināt mīlestību pret dzimteni, tautu, dabu un cilvēkiem. Kopš 1920. gadu sākuma skolā darbojās meiteņu kustība – 19. gaidu pulciņš, ko vadīja skolotāja Marija Bērzkalne. Bija jākopj pilskalns un kultūras biedrībai jāpalīdz Karātavu kalna sapošanā. Cesvaines vidusskolā aktīvi darbojās arī mazpulks –
lauksaimnieciska rakstura jaunatnes apvienība, ko vadīja skolotāji: Gustavs Vītiņš, Herta Vītiņa, Jānis Bulders. Latvijas vanagus vadīja skolotāja E. Grāvele. Vanagos darbojās gan zēni, gan meitenes, to mērķis un devīze – „Stāvēt stipri par Latviju!". Šajā organizācijā uzņēma tikai latviešu tautības jauniešus. Skolā darbojās Latvijas jaunatnes Sarkanais Krusts, kas 1933. un 1939. gadā apvienoja vairāk nekā 40 jauniešu.
Liela nozīme skolas kolektīva labajām tradīcijām bija skolēnu ārpusklases darbam, un viens no tiem bija teātris. Lielu ieguldījumu deva skolotāja Marija Kronberga. Tika iestudētas tādas lugas kā R. Blaumaņa „Ugunī", „Skroderdienas Silmačos", „Trejmeitiņas" u. c. Dekorācijas un grimēšanu veica mākslinieki, zīmēšanas skolotāji E. Volfeils, I. Medenis. Muzikālo noformējumu uzņēmās O. Amoliņš, M. Īvāne. Mūzikas skolotāji E. Vītola, J. Stūrītis, O. Amoliņš, O. Zariņš, M. Jansons ticēja kultūras darbinieku sūtībai – tuvināt cilvēkiem patiesu mākslu.
No 1940. līdz 1941. gadam Cesvaines vidusskolas direktors bija Voldemārs Tauriņš. 1941.-1944. gadā skolu vadīja Kārlis Būmanis. 1944. gada pavasaris. Zēnus iesauca armijā, pārējos skolēnus palaida mājās. Beidzēju klasei izdeva apliecību diploma vietā. Kara laikā pilī mājoja vācu karaspēka štābs un atradās lazarete, skola tika izvietota citās ēkās.
Pirms neilga laika Cesvaines muzejam tika uzticēts albums, ko veidojis Cesvaines vidusskolas 1943. gada absolvents Tālivaldis Dzenis. Cesvaines albums bija viņa dārgums, no kura īpašnieks nešķīrās ne kara laikā, ne gūstekņu nometnē Vācijā, ne ASV latviešu armijas daļā. Albums viņu pavadīja arī darba gaitās ASV līdz pat mūža galam. Uz Cesvaines muzeju albumu atveda viņa māsa Vija Dzene-Miezīte. Tā bija vēlējies Tālivaldis, jo Cesvaines ģimnāzijas gadi bija viņa skaistākais dzīves laiks.
05.04.2019.