Ritvars Točs Barkavas pagasta Stalīdzānos dzīvo visu savu mūžu, taču par vilnas iegūšanu no augiem un kokiem sācis interesēties tikai pirms četriem gadiem, bet, kā pats saka, nopietni sācis nodarboties ar kokšķiedras iegūšanu tikai gadu.
Viesojoties pie Ritvara Toča mājās, apmeklējam lapeni, kur ir iekārtota "Vilnu studija" – ekspozīcija tūristiem – 21 vilnas paraugs, kas iegūts no dažādiem kokiem un augiem, paša darinātas stelles, kārstuve, iegūtā dzija un tās pielietojums latvisko zīļu vainagu, audeklu, villaiņu, cimdu un citu priekšmetu darināšanā. Visus paraugus varam izcilāt un aptaustīt. Niedru, vilkvāļu, nātres, ugunspuķes vilna… Ir arī ozola, apses, pelēkā, baltā kārkla vilna…
Pērn TV skatītājus pārsteidza viņa darbošanās ar dažādu koku vilnas un dzijas iegūšanu. Šogad Ritvars Točs, piedaloties starptautiskajā tūrisma gadatirgū "Balttour 2019", Madonas stendā jau piedāvāja aplūkot 21 dažādas vilnas paraugu, parādīja "Liepas stendu", zelta šķiedru (savulaik pirmās grāmatas izdeva no liepas un gobas), kā arī aizrāva ar stāstu par to, kā koku vilnu pielietot un izmantot. Visvairāk ļaužu interesējās par kategoriju "ārstnieciskā koku vilna". Izstādē Ritvaru burtiski "ielenca", kad viņš stāstīja, kā apses vilna kalpo jostās pret muguras sāpēm, pret prostatas vainām, kā nātres vilna palīdz pret vairogdziedzera problēmām u. c.
Par to, ka dažādu koku vilnai ir ārstnieciskas īpašības, Ritvars ir pārliecināts, arī interesējies, un tā taču ir – visas zāles ir atrodamas dabā.
– Viss labais ir aizmirsts vecais, jo senie latvieši to jau ir darījuši. Sadarbojos ar arheoloģijas nodaļu, izpētu tērpu rekonstrukcijas. Esmu atjaunojis kārkla godu, jo visas villaines no kārkla var aust, arī citi koki noder zeķēm, cimdiem, un tas viss cilvēkiem ir jāparāda, – saka keramiķis un tekstilmākslinieks Ritvars Točs. Viņam kopā ar domubiedriem Barkavas pagastā izdevies iegūt dziju no kokiem un radīt virkni izstrādājumu, kas jau guvuši sabiedrības interesi un atzinību. Viņš parāda pirmo nātru sedziņu, kas gatavota 2014. gadā, krāsota melleņu sulā, arī pelēkā kārkla sedziņai – paliktnim – ir pielietojums. Interesi izraisa arī praktiskās senākās stelles – rāmis ar tapiņām pretējās pusēs, kur vērpjot pakāpeniski uzvirpina diegu, izmantojot vaska klucīti, nogludina, un, kā dainās teikts, pa pāris dienām, liekot šķipsniņu pie šķipsniņas, var noaust villainīti.
– Tā ir milzīga joma, kas paveras līdz ar koku un augu vilnu. Esmu tikai prasmju atjaunotājs, bet gribas ar pielietojumu iepazīstināt interesentus, – skaidro Ritvars.
Par to, ka ekovilnai un dzijai no ķīmiski neapstrādātas koksnes šķiedras ir liela vērtība, Ritvars var stāstīt tūristiem pāris stundu garumā. – Jau agros, senos laikos visas baltu tautas gatavoja no kokiem filcētos materiālus. Senāk no mīkstās egles vilnas gatavoja ganu deķus, drēbes, vilna izturīga – ir tikai labi jāizsukā un jāsavērpj. Nātres vilnas dziju izmantoja ikdienas apģērbā. Senās Romas hronikā minēts, kā baltu priesteri staigājuši vītola audumos. Var pīt lielus paklājus, pa dienu varu 1 m paklāju izgatavot. Arī mūzikas instrumentu, piemēram, kokles, stīgas var gatavot no vītola, liepas vai gobas vilnas dzīpariem, un es tādas kokles gatavošu. Vilnu no ozola, apses senajos laikos izmantoja cepurēm, cimdiem, un tas viss ir ne tikai filcētais materiāls, bet arī ārstnieciskais – viss veselībai. Viss ir latvju dainās aprakstīts, kā tika izmantots ozols, ieva, kārkls, vītols. Arī no liepas šķiedras, kas labi šķeļas, var viegli uztaisīt diegu. Nekas jau nav mainījies, cilvēki ir aizmirsuši to visu, vienkārši koku vilnas dzīparu iegūšanas un aušanas tehnika ir jāatjauno. Nekā sarežģīta te nav, bet darbu prasa. Braucu pa visu Latviju, pa audēju studijām, lasu lekcijas. Stāstu, rādu, kā iegūst visu, lai cilvēki paši sāk domāt, lai visu to neaizmirst, atjauno paši. Katram kokam ir sava recepte, – lapenē, kas nodēvēta par "Vilnu studiju", Ritvars kļūst par zinošu gidu, jo ir amata lietpratējs, vienīgais Latvijā, kas no kokiem un augiem iegūst vilnu. Uz jautājumu par to, kurš koks pašam tuvāks, viņš nešaubīdamies atbild: – Vītols, tas laikam ir mans koks.
Viņš rāda arī pašgatavotus nažus ar liepas diegu tinumu spalā un svilpi aļņu pievilināšanai medībās. Tēvs Gunārs Točs savulaik bijis medību kolektīva vadītājs Barkavā, tāpēc arī Ritvars uzskata, ka ir mednieks jau no bērnības.
Būdams dabas bērns, viņš stāsta arī par to, kā sagādā materiālu: – Dzīvojam pie dabas, esmu mednieks un eju mežā. Bez laukiem, meža un ūdens nevaru sevi iedomāties. Jebkurā cirsmā viss pēc zāģbaļķu izvešanas paredzēts sapūšanai. Vilnas iegūšanai neder svaigi zāģēti koki, tiem jābūt vienu gadu pastāvējušiem zariem. Apses atvases, ko notrimmerē, var daudz savākt, bet tām ir jānostāv gads, kad zem mizas parādās brūnā šķiedra, ko pēc tam noņem un nes uz upi izskalot. Der līdz pat pieciem centimetriem resni sprunguļi, zari, ciršanas atliekas, kas par velti pieejamas valsts mežu cirsmās. Arī nātres ir laukos atrodamas, un nātru šķiedra ir ļoti pieprasīta.
Savulaik viņš mācījies Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā keramiku, taču, kā atzīst Ritvars, mūsdienās pēc podiem un citiem māla priekšmetiem nav tāda pieprasījuma, un ar ražošanu tikai izstādēm nodrošināt iztiku ir grūti, bet darīt vien darīšanas pēc nav jēgas.
Pats atzīst, ka impulss, ka jāatjauno senču dzīvesziņa, jāiegūst koku vilna un jārod tai pielietojums, laikam ir atnācis "no augšas", varbūt arī kas pārmantots no vectēva, kas bija dziednieks, ārstēja rozi. Ritvars neprot izskaidrot, bet prot to, ko nekur nav mācījies, un visam, kas nāk no dabas, ir savs pielietojums. Piemēram, arī želeja, ko iegūst no apses, no ozola, palīdz tautas medicīnā, noder dažādu sāpju noņemšanai. Viesmīlīgi tiekam cienāti arī ar ekolabumiem – ozolzīļu kafiju ar medu, zīļu kvasu un mājās sietu sieru, jo mamma tur gotiņu.
Ritvara ikdienas darbs saistās ar celtniecību, bet līdz ar seno amata prasmju apguvi, izpēti un atjaunošanu pavēries plašs darbības lauks gan tūrisma jomā, gan arī jau tiek šūtas ārstnieciskās saites. Lai gan Ritvars saka, ka "nekas grūts tur nav", varam iztēloties, ko prasa materiāla savākšana, sagatavošana un vilnas iegūšana. Viņš arī parāda, kā agrāk uz speciāla statīva vilnu sukāja, kāda izskatās ārstnieciskā josta ar apses vilnu u. c.
Izveidojusies sadarbība ar vilnas pārstrādes uzņēmumu „Limbažu Tīne", un tur brīnās par dažādu koku vilnas toņiem, prasa, vai vilnu krāsojot. Nē – jo dabā nekas nav jākrāso. Dažādiem kokiem un augiem ir dažādi toņi. Kā interesanti stāsta Ritvars Točs, vilnu iegūst arī no nātrēm, niedrēm, asā dadža un ugunspuķes, kas ļoti spēcīgi smaržo.
Ja izdosies, arī vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijai ir savi projekti inovācijām, kā tekstilu izmantot ārstniecības jomā, un sākotnējais hobijs var izvērsties par eko ražošanu. Asociācijas prezidents Guntis Strazds atzinis, ka eko koku pārstrādei vilnā ir nākotne, ka kokšķiedra varētu aiziet un to pat varētu eksportēt, piemēram, nātres vilnu pieprasa tonnām. Visā pasaulē cilvēki taču aizvien vairāk pievērš uzmanību ne tikai tam, ko ēd, bet arī tam, kādās mājās dzīvo, ko velk mugurā, kas kalpo veselībai. Šobrīd, strādājot ar primitīviem rokas instrumentiem, no koku lūksnes dienā varot iegūt kādus desmit kilogramus vilnas, taču, modernizējot šo procesu, ražīgums varot palielināties reizes desmit.
Vai mūsdienu inovācija – koksnes vilnas iegūšana, vērpšana, aušana – paliks tikai kā interesants hobijs, vai attīstīsies ražotne, rādīs nākotne. Ritvars saka, ka pagaidām viņam ir vajadzīgs laiks, lai izgatavotu un parādītu visus izstrādājumus, kur var izmantot koku vilnu.
22.02.2019.