Piena liellopu saimniecība Sarkaņu pagasta ZS "Madaras", kur saimnieko Jurevicu ģimene, ir viena no tām, kur, domājot par attīstību, piesaistot arī ES fondu investīcijas, saimnieko mūsdienīgi un lopkopību neizjūt kā slogu, kā parasti to iztēlojas pilsētnieki.
ZS "Madaras" ir ģimenes saimniecība, un pēc fermas rekonstrukcijas, piesaistot ES fondu līdzekļus, piena lopu saimniecībā jūtama izaugsme darba apstākļu attīstībā – ir kļuvis ērtāk, labāk, mūsdienīgāk un vieglāk strādāt.
Par investīcijām un ieguldījumiem saimniecībā "Madaru" pārvaldniece Inga Jurevica sacīja: – Pamatā ir palikusi govs, bet viss pārējais ir ļoti attīstījies. Tas jau nav tikai mūsu saimniecībā, tāda tendence ir visā Latvijā, arī mūsu reģionā ir daudz fermu, kas ir attīstījušās līdzīgi. Līdz ar to fermas strādā ar perspektīvu, un darbs jau sen ir citādāks, nekā bija pirms 20 gadiem, ko cilvēki atceras, kad brauca pie vecmammām. Arī kolhozu laiks ļoti pabojāja mūsu profesijas prestižu, bet tagad cenšamies to atgūt un latiņu pacelt augstāk. Ir jau vēl roku darbs saglabājies, bet mēs ejam uz to, lai tā būtu pēc iespējas mazāk, lai visiem mūsu darbiniekiem būtu tāda pati ikdiena, kā citās nozarēs strādājošajiem, lai būtu astoņu stundu darbdiena, brīvdienas, darba apģērbs, mūsdienīgi apstākļi. Ierodoties darbā, strādnieki pārģērbjas, pie mums ir atpūtas telpa, kur var uzkavēties darba starplaikos, paēst pusdienas. Viena slaucēja govis slaukšanas zālē var izslaukt divarpus stundās. Meita bija praksē Vācijā, un viņiem, lai arī ir bijusi cita vēsturiskā attīstība, nekas nav labāks.
ZS "Madaras" fermā šobrīd ir ap 370 lopu, tostarp 185 slaucamās govis. Piens tiek pārdots sadarbībā ar LPPKS "Piena loģistika", piens ir augstākajā šķirā.
Par šīs ziemas apstākļiem lopkopībā Inga Jurevica stāstīja: – Apstākļi nav ekstrēmi. Ziema ir ziema, un vasara bija kā vasara, tikai varēja būt vairāk lietus. Ar lielām grūtībām zāles lopbarība tika savākta, un rupjo lopbarību nekad neesam pirkuši. Rezerves ir aizrunātas, ja gluži netiksim cauri ar saviem krājumiem, tad būs, kur nopirkt. Mums ir mācība – nevar dzīvot "no rokas mutē", ir jāveido un jāuztur rupjās lopbarības krājumi. Mums tie bija, un ar pērngada lopbarību govis barojām līdz augustam. Tomēr pagājušais gads ieviesa korekcijas – lopiņus stingrāk pabrāķējām, lai būtu drošība, ka rupjās lopbarības pietiks.
Vai piena iepirkuma cena apmierina? Uz to Inga Jurevica atbildēja: – Piensaimniekiem tas ir raksturīgi, ka ik pēc kāda laika seko krīze. Šobrīd cenas nav pašas labākās, bet ir labas. Tomēr, ņemot vērā, ka pagājušajā gadā bija sausums, kas sadārdzināja graudu cenu, bet rupjās lopbarības kvalitāte nav tā labākā, govīm ir jādod ēst daudz vairāk, arī barības piedevas jāpērk. Tāpēc šis nav peļņas gads, šis ir tikai izdzīvošanas gads, bet ir labāk, nekā tad, kad maksāja tikai 17 eirocentu par litru. Diemžēl pieredze, ka ik pa laikam ir piena iepirkuma cenas kritums, neļauj mierīgi atslābt un dzīvot ar prieku, jo vēl nav nodrošinājuma nākamajai varbūtējai krīzei. Tāpēc novēlu visiem – lai kaut vai bankā veidojas tāds kā "drošības spilvens", bet mēs vēl neesam atguvušies no iepriekšējā piena cenu krituma, ir palikušas "astes". Taču saimniecība ir jāattīsta kompleksi, nav vienas vietas, kur vajadzētu vairāk. Ja ieekonomēsi kādā vienā lietā, tā uzreiz "iegriezīs". Lopkopības saimniecībā ir vajadzīga labturība, veselība, ciltsdarbs, ēdināšana, teļu izaudzēšana… Pakāpeniski pie tā visa ir jāstrādā. Līdz ar to "jāvelk" līdzi tehnikas bāze, lai būtu, ar ko sagatavot lopiem barību.
Jurevicu ģimenē atbalsts ir jaunā paaudze – meita un dēls, kas atgriezušies un strādā saimniecībā. Dēls Raivis Jurevics koordinē visu mehanizācijas daļu, bet meita Līga Jurevica, kas ir arī saimniecības īpašniece, vairāk nodarbojas ar lopiem, ciltsdarbu, teļu izaudzēšanu. Inga veic lopu pārraudzību, ārstēšanu. Vakaros saimniecībā iesaistās arī Tālis Jurevics, kas strādā Valsts tehniskās uzraudzības aģentūrā. Saimniekiem izdevies izveidot labu, strādātspējīgu komandu.
Līga atklāja, ka ir izmācījusies par pārtikas tehnologu, ieguvusi bakalaura diplomu. Pastrādājusi specialitātē, bet sapratusi, ka vēlas ko citu. Lauksaimniecības universitātē ieguvusi maģistra diplomu lauksaimniecībā. Uz jautājumu par to, ko vēl varētu savā saimniecībā uzlabot, viņa atzina: – Pamatos jau viss ir – fermā barību ieved ar traktoru, izdala mehanizēti. Barības devas mēs jau sagatavojam pēc lopkopības konsultantu ieteikuma. Arī slaukšana notiek zālē, piena vadā. Varētu vēl vairāk noņemt nost roku darbu, bet tā visvairāk ir teļu kūtī. Toties fermā ir mūsdienīgi risinājumi – novērošanas sistēma. Fermā izvietotās kameras ļauj sekot lopu dzīvei fermā gan datorā, gan mobilā tālruņa aplikācijā. Tā, sēžot siltā telpā, dzerot tēju, var uzmanīt lopu atnešanos, ja nepieciešams, steigties palīgā, jo 24 stundas diennaktī neviens nevar būt fermā.
Todien saimniecībā bija paredzēta lopu nagu apgriešana. Agrāk "Madarās" to darīja paši, tagad izsauc Ati Paulsonu no Valmieras. Veterinārārste Inga Jurevica skaidroja: – Tā ir ikdienas prakse visās lielajās fermās, jo govīm ir kājas jāsakopj. Pilsētas dzīve no lauku dzīves, manuprāt, ir atsvešinājusies. Lauku dzīve ir ļoti mainījusies, un tas, kas notiek laukos, tagad atšķiras no tā, kā cilvēki domā.
12.02.2019.