1919. gada pavasarī Alberts Vītols ierosināja pārcelt Madonas vidusskolu uz Cesvaines pili.
Bija paredzama agrārreforma un līdz ar to iespēja iegūt sabiedriskām vajadzībām jaunas telpas. Madonas pedagogu domas bija dažādas. Jautājuma izšķiršanai sasauca apspriedi, uz kuru Izglītības ministrija bija atsūtījusi tautskolu inspektoru Miķeli Štālu. M. Štāls atbalstīja domu par Cesvaini. Dzirdot bažas, ka skolas dibinātājiem nav vēl nekādu līdzekļu, Štāls noskaities atbildējis: „Kā, vai tad jūs domājat, ka lielus darbus veic ar naudu? Nē, tur vajadzīgs kaut kas cits, un tā šim cilvēkam netrūkst!"
Medicīnas zinātņu doktors Jānis Āboliņš (1906. g. Kraukļu pag.-1997. g. Stokholma), kas bija mācījies Cesvaines vidusskolā, rakstīja no Stokholmas: „… par mūsu veco direktoru un skolotāju, kā es viņu pēc tepat 50 gadiem atceros. Viņu biju redzējis privāti, kad viņš vāca līdzekļus jaundibināmai skolai. Viņš bija kluss, bet ieguva uzticību. (..) Kā direktoru neesmu viņu nekad personīgi sastapis. Viņš bija viscaur, bet nekur tieši. Viņu cienīja – ne viņa tuvības, bet viņa atturīgās nobilitātes dēļ. Kādu gadu neiztrūku nevienā rīta lūgšanā. Tās bija īsas, bet arvienu deva ko jaunu. Atceros arī to rītu, kad viņš rīta lūgšanā atvadījās no skolas. Viņš pats esot izvēlējies savu darba lauku, un šai savai sirdsbalsij viņš arī šodien sekojot. Un tad viņš bija skolotājs. Reliģijas mācība Latvijas skolās nebija obligāta, bet Vītola stundās klāt bija visi, pat pareizticīgie un katoļi."
1919. gadā Cesvaines pils un muiža piederēja Vilhelmam fon Vulfam. Skolas dibinātāji, Alberta Vītola vadībā, griezās ar lūgumu pie pils īpašnieka ar cerību, ka patīkamāk Cesvaines pilī būtu redzēt skolu nekā kazarmas, un cerības sevi attaisnoja. Īpašnieka pilnvarnieks, Latgales poļu muižnieks Zalcevičs, ar lielu interesi noklausījies lūgumu izīrēt pili skolas vajadzībām, viņam šī iecere tā patika, ka uzreiz guva atbalstu. 1919. gada 15. septembrī pārvaldnieks ieradās uz skolas atklāšanu un dāvināja 100 Latvijas rubļu skolas darbības uzsākšanai.
Izglītības ministrijas departamenta 1919. gada augusta sēdē nolēma atļaut atvērt Cesvaines miestā septiņklasīgu zēnu reālskolu un astoņklasīgu meiteņu ģimnāziju ar oficiālu nosaukumu „Cesvaines reālskola" un „Cesvaines sieviešu ģimnāzija", savienotu ar internātu. Skolēnu sākumā sanāca liels skaits. Karš bija pārtraucis daudziem izglītības gaitas, un audzēkņu vecums dažiem bija liels. Cesvaines vidusskolas pievilcība bija internāts un skolas absolūtais lauku raksturs, bez kaitīgiem miestu un mazpilsētu iespaidiem. Skolēni šo iemeslu dēļ nāca no tālākām vietām, braukdami garām citām vidusskolām.
1920. gada maijā tiek pieņemti un reģistrēti Cesvaines valsts vidusskolas skolotāju statūti, un Cesvaines vidusskolas skolotāju savienība lūdz pārņemt skolu valsts īpašumā. 1920. gada pavasarī uz skolu atbrauc Izglītības ministrijas pārstāvis Lesnieks, un pēc skolas pārbaudes skolu departaments pārņem savā pārziņā skolas materiālo bilanci. Valsts iedala līdzekļus skolotāju algām, grāmatu un inventāra iegādei. Skolai lielu materiālo atbalstu deva ienākumi no audzēkņu mācību maksas. Skola tiek pārdēvēta par Cesvaines valsts vidusskolu, tai tiek noteikts humanitārais novirziens, akcentējot svešvalodas. Pirmie direktori, mācītājs A. Vītols un J. Saujiņš, bija izcili pedagogi. Alberts Vītols savās atmiņās raksta: „Ar skolotāju sakomplektēšanu grūtību nebija. Izveidojās sešu skolotāju grupa: Anna Meņģele – svešvalodu skolotāja, Ida Medene – latviešu valodas skolotāja, Emma Ausekle –
mūzikas skolotāja, Jānis Stūrītis – dziedāšanas skolotājs, Minna Bodniece – latviešu un krievu valodas skolotāja, Alberts Vītols – direktors, ticības mācības skolotājs. Mums laimējās piesaistīt arī Augustu Saulieti. Kā rakstnieks un it sevišķi kā personība viņš bija pie audzēkņiem lielā cieņā." Viņš patiešām bija tīras cilvēcības iemiesotājs un visu savu dzīvi ziedoja vislielākajam un atbildīgākajam darbam – tautas audzināšanai. Pēc Cesvaines vidusskolas izveidošanas līdz 1923. gadam skolā strādā Augusts Nore un ir zīmēšanas skolotājs un muzeja izveidotājs, vēlāk Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva pārzinis. Augusts Nore parādīja dziļu mākslas izpratni, sava priekšmeta un darba mīlestību. Viņš nodibināja pie Cesvaines valsts vidusskolas un pārzināja līdz savai aiziešanai skolas etnogrāfisko muzeju ar bagātu seno latviešu rakstu, mājturības rīku un arheoloģisko izrakumu kolekciju. Pasniedza pedagoģiskajā klasē zīmēšanas metodiku un ievadu latviešu mākslā.
Cesvaines valsts vidusskola ne bez pamata bija izveidojusies par Cesvaines apvidus kultūras centru. Vidusskolas skolotāji bija visas kultūras dzīves patiesie vadītāji.
Par Cesvaines vidusskolas direktoru ar 1921. gadu sāka strādāt J. Saujiņš – Cesvaines pagastskolas skolotājs, kas 20. gs. sākumā emigrējis uz Šveici, beidzis Grenobles universitāti, strādājis Krievijā un atgriezies Cesvainē. 1922./23. mācību gadā tiek atvērta pedagoģiskā klase, kurā sagatavoja pamatskolas skolotājus. Klasi vadīja skolas direktors J. Saujiņš. Pedagoģiskā klase pastāvēja trīs gadus, to likvidēja 1925. gadā. Skolā sagatavoja ne tikai nākamos studentus, bet arī zinošus un dzīvei derīgus darba darītājus. Paralēli mācībām pēc neoģimnāzijas tipa Cesvaines vidusskolā 1923. gadā tika aizsāktas mācības pēc praktiskās sieviešu ģimnāzijas tipa. Praktiskajā klasē vairāk mācīja rokdarbus, mājturību un dārzkopību. Agrārreformas rezultātā Cesvaines vidusskolai īpašumā nodeva Cesvaines pili, muižas klētis, plašo muižas parku, vēlāk arī zemi skolas vajadzībām un vēl dažas saimniecības ēkas un muižas dārzus.
1925./26. gadā Cesvaines valsts vidusskolā par direktoru sāk strādāt Aleksandrs Bārda, kas ar savu lielo patiesības un tēvzemes mīlestību iemanto savos audzēkņos patiesu cieņu. Šai laikā skolas mācības tiek cieši saistītas ar praktisko darbu. Par to liecināja sakoptā skolas apkārtne, lauki, līdzīgi zemkopības skolai. Katram kokam un augiem tika pielikta plāksnīte ar nosaukumu latviešu un latīņu valodā. 1927. gadā Cesvaines valsts vidusskolā Aleksandrs Bārda papildus nodibina arī Latvijas Tautas universitātes nodaļu. Tur mācīja grāmatvedību un augstāko matemātiku. Pasniedzējs abās šajās nodaļās bija skolotājs Kārlis Ozoliņš, kas bija domātājs augstākās matemātikas līmenī.
Pirmajos skolas pastāvēšanas gados liela nozīme tika pievērsta arī aktīvai kultūras dzīvei. No 1920. gada vidusskolā darbojās teātris, kur piedalījās gan skolotāji, gan audzēkņi. 1921. gadā Cesvaines vidusskolā tiek nodibināts pirmais muzejs, kur tiek vāktas liecības un apkopots Cesvaines novada kultūrvēsturiskais mantojums. Pirmie muzeja dibinātāji – Alberts Vītols, Augusts Nore, vēlāk muzeja vadību pārņem Pēteris Andersons – Cesvaines vidusskolas vēstures skolotājs. Cesvaines vidusskolā jau tās pirmajos gados ir koris. Pirmais diriģents ir Jānis Stūrītis. Vēlāk aktīvi darbojas un koru darbību vada O. Zariņš, komponista Marģera Zariņa tēvs, kas ir arī Cesvaines ev. lut. draudzes ērģelnieks. 1926. gada 23. maijā notiek Cesvaines draudzes dziesmu ieskaņu koncerts, un pils pagalmā notiek plašs koncerts ar pieaicināto virsdiriģentu Paulu Joozus, kur atskaņo VI vispārējo dziesmu svētku repertuāru. Mūzikas skolotāji kopā ar Cesvaines-Grašu kultūras veicināšanas biedrību 1929. gada 28. jūlijā organizē Cesvaines novada I dziesmu svētkus, virsdiriģenti ir T. Reiters, J. Norvilis. Koru un teātra darbība šajā laikā atdzīvināja Cesvaines sabiedrības dzīvi.
2019. gads ir Cesvaines vidusskolas pastāvēšanas simtgades svētku gads. Arī Cesvaines pils, kur atradās Cesvaines vidusskola laika posmā no 1919. līdz 2002. gadam, pakāpeniski atdzimst cerībā, ka 2019. gada septembrī sagaidīs savus kādreizējos skolēnus priecīgā atkalredzēšanās brīdī. Lūdzu Cesvaines vidusskolas absolventus dalīties ar fotogrāfijām, kas skolas gadu laikā tapušas! Sūtīt uz e-pastu [email protected] vai personīgi Cesvaines pilī muzejā.
Rakstā izmantoti materiāli no Cesvaines muzeja arhīva.
06.02.2019.