Safrāns – izsmalcināta, visos laikos pati dārgākā garšviela pasaulē – pirmo reizi rakstos minēts apmēram 3000 gadu p. m. ē. senajā Divupē kā krāsviela un ārstniecības līdzeklis.
Tā nosaukums, liekas, cēlies no arābu „za´fran" – „ir dzeltens". Ķīnas medicīnas grāmatās tas minēts 2600 gadu p. m. ē. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka tas mazina galvas un acu sāpes, ārstē sirdi, aknas u. c. Lai gan tā varētu būt pati senākā audumu krāsviela, to varēja atļauties tikai paši bagātākie. Ķīnā un Persijā safrānā krāsotas drēbes valkāja tikai valdnieks; grieķu galvenais dievs Zevs gulējis safrāna gultā. Hinduisma svētajos rakstos Vēdās visas garšvielas iedalās trīs klasēs; safrāns ieskaitīts kaislību klasē – tas rosina mīlas jūtas. Pendžabas štatā, vienojoties par kāzu datumu, līgavas tēvs topošajam znotam ar safrāna pastu pierē iezīme punktu – tilaku. Senie teksti apgalvo, ka šīs klases garšvielas jālieto ar mēru, jo no tām bojājas raksturs.
Izcelsmes vieta varētu būt Indijas okeāna salas vai Dienvidķīna – to nav iespējams noteikt, jo savvaļas safrāns vairs nekur nav saglabājies. Krokusu dzimtas violetajam safrāna ziedam ir trīs anomāli garas drīksnas. Tās izkaltējot un saberžot, iegūst dzeltenu pulveri. Tieši tā dēļ augu kultivē jau vairāk nekā 3500 gadu – bez cilvēka palīdzības tas nespēj vairoties, to var izdarīt, tikai stādot sīpolus. Safrāns zied tikai dažas nedēļas rudenī, lai savāktu 1 kg garšvielas, vajadzīgi 150-200 tūkstoši ziedu; viens vācējs dienā spēj ievākt 60-80 g safrāna. Tas arī izskaidro safrāna augsto cenu – atkarībā no kvalitātes, biržās 1 kg garšvielas maksā 500-10 000 eiro – dārgāk par zeltu.
IX gs. (visticamāk – ievestu no Krētas) to kā pirmā sāka audzēt Spānija. Anglijas karalis Henrijs VIII safrānu aizliedza lietot citiem galminiekiem, lietoja tikai pats – gan kā garšvielu, gan kā medicīnas līdzekli. Ārsti uzskatīja, ka tas uzlabo asinsriti un garastāvokli, dziedē iekaisumus. Mūsu dienās safrānu audzē lielā daļā Dienvideiropas valstu, Ziemeļāfrikā, Indijā (tur iegūto safrānu uzskata par kvalitatīvāko), Ķīnā, arī Argentīnā un Jaunzēlandē.
Kulinārijā safrānu lieto sautējumos, gaļas un rīsa ēdienos, zupās, bet visbiežāk konditorejas izstrādājumos – dažādos krēmos un kūku biskvītos, pirms lietošanas izšķīdinot siltā pienā. Indijas ēdieni vispār nav iedomājami bez safrāna piedevas. Ēdieniem tas piešķir dzeltenu krāsu. To pievieno arī tējām un dzērieniem. Garšvielas augstā cena attur no tās pārmērīgas lietošanas – safrāns ir toksisks, 20 g cilvēkam jau varētu būt nāvējoša deva.
25.01.2019.