Jau vairāk nekā nedēļu dzīvojam 2019. gadā un joprojām bez jaunās valdības, lai gan beidzot varam jau ar lielāku pārliecību runāt, ka mokošajam valdības veidošanas procesam pavisam drīz būs pielikts punkts, ja vien atkal neuzpeldēs, kādas nepārvaramas nesaskaņas.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis 7. janvārī nominēja Krišjāni Kariņu premjerministra amatam, un viņa šobrīd piedāvātās valdības modeļa kodolu veido „Jaunā Vienotība", Jaunā konservatīvā partija (JKP), „Attīstībai/Par!", Nacionālā apvienība un „KPV LV".
Premjers – samierinātājs?
Kaut gan visu piecu politisko spēku Saeimas frakciju pārstāvji prezidentam apliecinājuši gatavību atbalstīt Kariņa nomināciju, ne visu deputātu balsis no šīm frakcijām Kariņam var tikt. Aldis Gobzems („KPV LV") jau šobrīd ir paziņojis, ka par Kariņa valdību nebalsos un viņam frakcijā ir domubiedri. Iebildumi ir gan pret Kariņa dubultpilsonību, gan pret to, ka tiek ignorēta vēlētāju griba, gan par to, ka valdību veido cilvēks, kurš Saeimā nav ievēlēts, gan par to, ka Kariņš kopš savas politiskās karjeras sākuma nav iebildis pret visām, Gobzemaprāt, negatīvajām iniciatīvām un rīcībām, ar kādām kopš tūkstošgades sākuma klajā nāca „Jaunais laiks" un vēlāk arī „Vienotība". Nediskutējot par to, cik pamatoti ir Gobzema pārmetumi un cik viņa šābrīža retoriku ietekmē aizvainojums par paša vestajām valdības veidošanas sarunām, kuras izgāzās, un vēlāk arī noraidījums uz iekšlietu ministra amatu, jau šobrīd ir skaidri redzams, ka Kariņa valdības ģenētiskajā kodā ir visai spēcīgs nesaskaņu un šķelšanās elements. Klišejiskā Krilova fabula par gulbi, vēzi un līdaku, raksturojot to, kā varētu noritēt Kariņa valdības darbs, šķiet, būs pašā laikā. Jānis Bordāns, kas ir tieslietu ministra amata kandidāts Kariņa valdības modelī, mūs gan aicina nesteigties ar prognozēm, jo valdība ilglaicīguma ziņā var sagādāt pārsteigumus. Diemžēl, visai maz kas realitātē balsta Bordāna optimistisko redzējumu. Valdība vēl nav apstiprināta. Partijas lielu daļu priekšvēlēšanu perioda un arī pēc tā ir veltījušas savstarpējai asins nolaišanai, un, kā mēs zinām, politikā aizvainojumi tik viegli nepagaist. Darbs pie vienotas valdības deklarācijas vēl turpinās, un tās veidošanas procesā var parādīties ne viena vien koalīcijas partnera prasība, kas pārējiem nebūs pieņemama. „KPV LV" ar savu piecu punktu ultimātu jau pārbauda robežas. Vienas daudzskaitlīgas (mandātu ziņā) frakcijas trūkums valdībā sekmēs to, ka katrs politiskais spēks uzskatīs, ka tam ir gana liela ietekme, lai runātu no spēka pozīcijām. Vienīgais arguments, kas liecina par labu Kariņa valdības spējai noturēties ilgāk par gadu, ir paša Kariņa spēja būt zibensnovedējam, starpniekam un samierinātājam koalīcijas iekšienē.
Sabiedrībā rūk uzticība prezidentam
Valdības veidošanas process nav bijis labvēlīgs arī Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Par spīti tam, ka viņa ievēlēšana pat šķēla koalīcijas partiju attiecības, atbalsts sabiedrībā Valsts prezidentam bija samērā augsts – augstāks nekā Valdim Zatleram un Andrim Bērziņam. Vēl vairāk tas pieauga Raimonda Vējoņa slimības laikā. Pirmajā prezidentūras gadā, pēc socioloģisko aptauju datiem, Vējoņa uzticības reitings sabiedrībā bija vairāk nekā 40 punktu, kas ir ļoti labs rādītājs. Viņš piedalījās visdažādākajos pasākumos, kuru auditorija bija gan sirmgalvji, gan aktīvu dzīvesveidu uzturoši jaunieši. Droši vien daudziem Latvijas iedzīvotājiem mobilajā telefonā būs pašbilde ar Valsts prezidentu. Pēdējā gada laikā situācija ir kardināli mainījusies. Par Raimondu Vējoni vairāk esam runājuši saistībā ar viņa klupieniem publiskās uzstāšanās reizēs un nu – par neizlēmību un aktīvas rīcības trūkumu valdības veidošanas procesā. Gada nogalē veiktās socioloģiskās aptaujas dati liecina, ka Valsts prezidents sabiedrībā bauda niecīgu atbalstu – 3,5 punkti. Protams, varam atsaukties uz to, ka Valdim Zatleram atbalsta nebija vispār un uzticības reitings bija rakstāms ar mīnusa zīmi, taču atšķirībā no Vējoņa sabiedrības negatīvais noskaņojums pret viņu aktīvas rīcības rezultātā mainījās un būtiski pieauga. Kā augstāko punktu varam vērtēt Zatlera nākšanu klajā ar slaveno Rīkojumu Nr. 2. Līdzīgu līkni ar sabiedrības atbalstu var zīmēt arī Andrim Bērziņam, kas no mīnusiem savas prezidentūras sākumā reitingu pieaudzēja līdz 17 punktiem. Kaut arī viņa viena termiņa prezidentūra vērtējama kā neizteiksmīga, vismaz vienreiz Bērziņam izdevās trāpīt sabiedrības noskaņojumā. Pāris dienu pēc Zolitūdes traģēdijas, uzstājoties Latvijas Televīzijā, Andris Bērziņš bija piemeklējis pareizos vārdus, ar kuriem uzrunāt sabiedrību, un šoreiz viņa vienkāršība nostrādāja nevis pret viņu, bet gan nāca par labu. „Šis ir gadījums, kas ir jāsauc skaidri, ka tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. (..) Ir jāizbeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību. Šeit tās sekas ir redzamas tādā veidā, kas ir pilnīgi neatgriezenisks. Jāmaina daudz kas politiskajā sistēmā. Skaidrs, ka ir vājums un bezatbildība visos līmeņos, kad tiek nodrošināts, ka neviens ne par ko neatbild," tā pirms pieciem gadiem LTV runāja Bērziņš. To, kas ar Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu ir noticis kopš tā laika un vai vainīgie ir saņēmuši/saņems tiem pienākošos sodu, atstāju katra paša izvērtējumam.
Process pašplūsmā
Par nožēlu Raimondam Vējonim, ja neskaita sabiedrības atbalstu slimības periodā, nav bijis šādu spilgtu Zatlera, Bērziņa, nemaz nerunājot par Vairas Vīķes-Freibergas, momentu. Par tādu varēja kļūt izlēmīgāka rīcība valdības veidošanā. Jā, varam diskutēt par to, vai trīs mēneši ir gana ilgs periods bez jaunievēlēto politisko partiju veidotās valdības, lai varētu runāt par valstī valdošu politisko krīzi, taču nav noliedzams, ka par labu Latvijai tas noteikti nenāk, jo šobrīd ir vēl pārāk daudz neatbildētu jautājumu saistībā ar nākamā gada budžetu. Visu pēcvēlēšanu periodu nav kļuvis skaidrs, vai Valsts prezidents vada procesu vai arī process vada Valsts prezidentu. Nenoliegšu, ka situācija pēc vēlēšanām nebija viegla. Sadrumstalots parlaments, līdzvērtīgs mandātu skaits partijām, ambiciozi, pat spītīgi politikas jaunpienācēji – tas viss varēja apgrūtināt Valsts prezidenta taktiku saistībā ar procesa virzīšanu. Neanalizēšu, cik pareiza vai nepareiza bija Raimonda Vējoņa rīcība, nogaidot, kamēr partijas cita ar citu izķīvējas, tad nosaucot trīs premjera kandidātus, tad turpinot pa vienam viņus nominēt un visbeidzot atkal palaižot procesu pašplūsmā, kas šobrīd mūs ir novedis līdz Krišjāņa Kariņa nominēšanai, taču nav noliedzams, ka procesa (kas vēl nav noslēdzies) virzība varēja būt mazāk mokoša.
09.01.2019.