Es raugos nelielajā Teiču dabas rezervāta administrācijas izdotajā prospektā "Esi dabā. Klausies. Vēro. Domā", un mana sirds līksmo. Sešās krāsu foto glezniņās ar dažādu purva augu uzlīmēm un izteiksmīgajiem Jura Jātnieka tekstiem es sajūtu jūsmu, redzīgas acis un patiesu mīlestību uz to dzimtās zemes daļu, par kuras saimnieku, aizstāvi un sargātāju nu jau daudzus gadus ir Juris Jātnieks.
Vērojot šīs ainavas, lasot pievienotos dzejiskos tekstus, manī uzvirmo purva savdabīgā smarža, sīkajos priedīšu augumos redzu dzīvības spēka neuzvaramo iemiesojumu, sūneklī apslēpto dzīvības daudzveidību un skaistumu. Un rodas vēlēšanās to visu skatīt dabas brīnumainajā realitātē. Par savdabīgo purva skaistuli kasandru, kam dots teiksmainās Trojas valdnieka meitas vārds, autors raksta: "Mani ziedi ir kā baltas virtenes, un es sniedzos Tev līdz ceļgaliem. Mēs kopā ar vaivariņiem augam zem purvāja priedēm un slēpjam putnu bērnus, kukaiņus un lācenes." Ne mazāk izteiksmīgas rindas veltītas vispazīstamākās purva ogas tīkotājiem: "Dzērvene – sūnekļu karaliene. Pēc viņas visi dodas kājām, un šāds gājiens ir neparasts. Ej uzmanīgi – purvs ir īpašs un viegli ievainojams – kā andromēdas un dzērvenes zieds, kā rasenes lapa. Atstāj sūnekli tīru – nomests papīrs, pudele vai draza ir kā spļāviens tam sejā."
Un te man jādomā, ka vēl arvien ir cilvēki, kas iespļauj sejā Madonas apkārtnes kokaudzēm, kas pārvērš Gaujas ielas sākuma nomali par atkritumu izgāztuvi, kur izmest vecus krēslus, tahtas, ledusskapjus, pudeles, lupatas utt., janvārī arī kādas piecas Ziemassvētku eglītes. Spļāviens mūsu – madoniešu – sejās ir visa šī draza, vēlās vakara stundās atnesta no Kalna, Gaujas un Raiņa ielas, taču īpaša smeldze pārņem sirdi, redzot eglītes. Tās taču svētkos bija greznotas, rotātas, to zaros iededzinātās svecītes izstaroja gaismu, siltumu un mīlestību, bet tagad šo eglīšu izmantotāji nebija pat vīžojuši tās sasmalcināt un sadedzināt savās krāsnīs vai pavardos. Vieglāk vienkārši izmest ielas malā, gan jau kāds kaut kad aizvedīs. (Tuvākās apkārtnes mājās ir tikai krāsns apkure.)
Nespļausim dabai un saviem kaimiņiem sejā!
Juris Jātnieks raksta: "Purva sūnās katra Tava pēda grimst dziļi un redzama ilgi. Ja iet pieci cilvēki, rodas dziļa taka. Kur gājuši 20 ogotāji ar smagiem maisiem un lieliem zābakiem, paliek melna kūdras vaga, kas ir kā rēta zemē un nesadzīst pat 2-3 gadus!"
Paldies Jurim Jātniekam par šo dabas izpratnes materiālu. Kas nāk no sirds, tas iet uz sirdi. Jau šodien tas izgājis no purva robežām.
Autors: JĀNIS BĒRZIŅŠ
OĻĢERTA SKUJAS foto