11. novembrī, Lāčplēša dienā, patriotiskā un sirsnīgā gaisotnē notika Lubānas novada pašvaldības grāmatas „Simts stāstu par Lubānu" atvēršanas svētki.
Pasākumā varējām uzzināt faktus par grāmatas tapšanas gaitu, varējām tikties ar grāmatas stāstu autoriem, redkolēģiju un nedaudz ielūkoties pašos stāstos. Ar saviem priekšnesumiem to kuplināja dziesminieks Miķelis Gruzītis, koklētāja un etnomūziķe Biruta Ozoliņa un Gavaru dzimtas kapela no Meirāniem. Pasākuma laikā svinīgi tika atklāts arī Lubānas novada rokdarbnieku kopīgi darinātais dekors „Izraksti savu Latviju!".
Vēl šodien atceros, kā Lubānas novada domes priekšsēdētāja kabinetā ienāca novada kultūras darba speciāliste Ilze Kraukle un teica, ka viņai radusies ideja valsts simtgadei par godu izdot grāmatu par Lubānas novadu. Ideja visiem patika, bet sākumā varbūt bija neticība: kas rakstīs tos stāstus, kas pārrakstīs utt., jo, kā zinām, ideju par grāmatas izdošanu lolo arī lubānietis Andris Dzenis, kas ir savācis daudz materiālu, bet līdz taustāmam rezultātam vēl nav nonācis, jo pats grūtākais šajā procesā ir ne tikai savākt materiālu, bet arī to pārrakstīt, saskaņot ar autoriem, atrast korektoru, kas izlabo visas kļūdas, norādīt visas atsauces un veikt saskaņošanu, ja materiāls aizgūts no kādiem citiem rakstu avotiem. Grāmatas tapšana ir liels un darbietilpīgs process, kurā svarīga komanda, kas tev palīdz visos darbos.
Tā kā Ilze Kraukle ir idejas par grāmatu autore, visu darbu koordinatore, izveidojusi arī grāmatas redkolēģiju – tāpēc jautājumi Ilzei par grāmatas tapšanu.
– Kā radās ideja par grāmatu? Kā ritinājās tālāk darbu kamoliņš, līdz visu mūsu rokās ir nonācis skaistais grāmatas eksemplārs?
– Par grāmatu idejas un domas virmoja jau ļoti sen. Lubānas seniori bieži izteica šādu vēlmi un kā piemēru minēja citas pašvaldības, kuras jau ir izdevušas grāmatas par savu novadu. Esmu simtgades koordinatore Lubānas novadā. Domājot par to, kā novadā atzīmēsim simtgadi, ko es varētu darīt kultūrvēsturiskā mantojuma centra labā, radās pārliecība, ka ir pienācis laiks realizēt domu par novada pašvaldības izdotu grāmatu. Sākotnēji bija daudz priekšlikumu un jautājumu, kā to veidot, bet Jurim Lorencam pieder ideja, ka tie būs simts stāsti, katram stāstam būs savs autors un šie stāsti būs par Lubānas puses notikumiem un cilvēkiem. Tika izveidota grāmatas redkolēģija, kas uz savu darba sanāksmi pirmo reizi sanāca 2017. gada 28. aprīlī. Pirmajā tikšanās reizē vienojāmies par grāmatas formātu, stāstu garumu (3-5. lpp), mēģinājām veidot stāstu tematikas sarakstu, kas darba gaitā, protams, mainījās.
– Vai grāmatas nosaukumā vārds Lubāna ir centrālais tāpēc, ka tā ir ass, ap kuru griežas visa Lubānas puse, novads? Bieži vien nezinātāji Lubāna ezeru arī piedēvē Lubānai.
– Uzsvars tika likts uz Lubānas pusi, nepieturoties reģionālajām reformām un precīzām novadu robežām. Lubāna ezers vienmēr būs saistīts ar Lubānas vārdu, kaut vai tādēļ, ka mūsu upe Aiviekste iztek no Lubāna.
– Pastāsti par redkolēģiju (kādi katram bija pienākumi, kāds katra pienesums šajā lielajā darbā…)!
– Paldies redkolēģijai – Aijai Andersonei, Vilnim Strautiņam, Imantam Zembergam un Jurim Lorencam. Aijai šajā grāmatā ir visvairāk sarakstīto stāstu. Vairāku rakstu autore ir viņa pati, daudzus rakstus viņa ir precizējusi, labojusi. Papildinājusi citu autoru darbus, sameklējusi materiālus par Lubānu, kas jau kaut kur tikuši publicēti, pārrakstījusi, sazinājusies ar autoriem un saņēmusi atļauju ievietot rakstus grāmatā. Vilnis gan iedeva daļu fotogrāfiju, gan atnesa „Pēterburgas Avīzes" ar rakstiem par Lubānu, gan ieteica tematus un autorus. Savukārt Imants ir ar lielu pieredzi, jo pats ir vairāku grāmatu autors, arī šajā grāmatā varam lasīt vairākus viņa stāstus. Vislielākā pieredze saistībā ar rakstniecību un grāmatu izdošanu ir Jurim Lorencam, kas arī bez atlīdzības uzņēmās darbu pie šīs grāmatas veidošanas. Katrs no redkolēģijas grāmatas veidošanā ieguldīja savu artavu.
Liels paldies Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam gan par viņu dotajām Alfrēda Grāvera fotogrāfijām, gan par viņu speciālistu atsaucību un iesniegtajiem rakstiem. Liels paldies skolotājai Karinai Evaldai un bibliotekārei Birutai Ēķei, kuras paveica milzīgu darbu un sagatavoja daudzus nozīmīgus stāstus.
– Kā tika izvēlēti autori, kas rakstīs?
– Aicinājums iesaistīties šīs grāmatas tapšanā tika publicēts gan Lubānas novada pašvaldības laikrakstā „Lubānas Ziņas", gan reģionālajā laikrakstā „Stars", gan pašvaldības mājaslapā. Paldies visiem, kuri atsaucās! Tika uzrunāti vairāki autori ar lūgumu uzrakstīt par noteiktu tēmu, tomēr, pārskatot grāmatas tematiku, ne visi piekrita. Bija skaidrs, ka vienā grāmatā netiks uzrakstīts par visu, vienmēr kaut kas paliks neuzrakstīts.
– Kā visos kopdarbos, droši vien ir arī kādas kļūdas vai neveiklības radušās. Vai bija kādas šaubas par viena vai otra fakta pareizību un tagad lasītāji apstiprina jūsu aizdomas?
– Šī grāmata ir veidota tā, ka katram rakstam ir autors, kas uzņemas atbildību par savu uzrakstīto. Tās pārsvarā ir atmiņas par kādu notikumu vai cilvēku, kam klāt nāk autora emocionālais vēstījums, un tieši šie raksti arī mani emocionāli kā lasītāju uzrunā. Tāpat arī rakstam „Atmiņas par Lubānas vidusskolas skolē-
niem – Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem (1944-1949)" autore ir Asja Kere, nevis Asja Zvejniece-Turka, un rakstā arī pareizi ir jābūt, ka Bruno Dundurs un Pēteris Lazdups tika nošauti 1947. gada 10. decembrī pie Stiebriņu mājām. Rakstā „Lubānas novads un Lubānas vidusskola pēc Otrā pasaules kara (1944-1950)" ir rakstīts, ka 1944. gada 8. augustā padomju armija ienāca Lubānā, labojam, ka padomju armija Lubānā ienāca 7. augustā. Tajā pašā rakstā ir rakstīts, ka Ainu Ozoliņu apcietināja 1946. gada 23. jūnijā, bet pareizi ir – 1946. gada 16. maijā.
Spodras Grošteines atmiņās 231. lpp. ir rakstīts, ka saimnieku meitas sauc Spodra un Ārija, bet pareizi ir – Spodra un Lidija.
Cilvēki lasa grāmatu un papildina rakstītos stāstus ar savām atmiņām, tagad zinām, ka 472. lpp. fotogrāfijas autors ir Dzintars Vestmanis. Fotogrāfija uzņemta 1953. gada kapusvētkos Lubānā, kreisajā pusē pie galda sēž Egons Sprinģis.
Es atvainojos par minētajām kļūdām, jo cilvēku atmiņa kādreiz mēdz pievilt.
– Zinot to, ka no mūsu vietējās vēstures nekur tālu nevaram aiziet, grāmatā jābūt šādam materiālam, jābūt arī kaut kam dvēselei. Kuri stāsti tev pašai visvairāk iet pie sirds?
– Ja man, divu bērnu māmiņai, pajautātu, kurš no bērniem ir mīļāks, es atbildētu, ka mīlu abus, tāpat ar stāstiem: katram stāstam ir savs raksturs, atšķirīga valoda un vēstījums. Mani visvairāk uzrunā raksta autora emocionālais vēstījums, kas arī manī izraisa emocionālu līdzpārdzīvojumu. Taču man interesē arī vēsturiski notikumi, piebilstot, ka tā nav vēstures grāmata, bet atmiņu apkopojums. Gustavs Strenga ir teicis: „Vēsture nav ne atmiņas, ne pagātne, vēsture ir stāsts par pagātni, kura veidošanai tiek izmantotas atmiņas."
– Ko tu gribētu ieteikt jaunajai paaudzei, iespējams, nākamās grāmatas tapšanas sakarā?
– Šajā grāmatā ir izmantoti materiāli no skolēnu zinātniski pētnieciskajiem darbiem, tāpēc man ir aicinājums – nākotnē, izvēloties sava pētnieciskā darba tēmu, apsvērt domu izpētīt kādu Lubānas puses notikumu, ievērojamu cilvēku vai savas dzimtas vēsturi un to atnest uz Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centru, tādējādi piedaloties Lubānas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Pati tagad nožēloju, ka neuzdevu daudzus jautājumus saviem vecvecākiem. Nu jau ir par vēlu, bet vēl varu pierakstīt savas mammas atmiņas.
– Tad jau var teikt, ka būs turpinājums grāmatai „Simts stāstu par Lubānu"?
– Pārrunājot šo jautājumu ar novada domes priekšsēdētāju Tāli Salenieku, plānojam 2019. gadā apkopot iedzīvotāju stāstus, un 2020. gadā varētu izdot otro grāmatu. Ļoti gribētos tajā lasīt stāstus par Jūliju Aleksandru Studentu, Kalpaka pieminekļa atklāšanu Visagala kapos, par Lubānas Volfiem, par Jēkabu Graubiņu (deviņus gadus strādāja Lubānas skolā par skolotāju – dziesmas „Daudz baltu dieniņu" autors), par to, kā uz neatliekamās palīdzības izsaukumu brauca ar zirgiem, par kolektīvajām govju ganībām, par to, kā padomju laikos tika saglābta baznīca, par dzelzceļa izbūvi 1935. g. Madona-Lubāna, par sovhozu un kolhozu laikiem, par Lubānas pūtēju orķestri, teātri, režisoru Vladimiru Vasiļevski, par tautas deju kustību – vēsturi, tradīcijām Lubānā, par kafejnīcas „Vērmelīte" laikiem, rindām pie gaļas veikala un talonu laikiem. Tāpat arī apkoposim šajā grāmatā atklātās faktu kļūdas, lai jau otrajā grāmatā varam ievietot atsevišķu sadaļu ar norādēm uz kļūdām un atsauci uz precizēto informāciju.
Sagaidot Latvijas 100. dzimšanas dienu, biedrība „Lubānas Puse" sadarbībā ar Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centru organizēja ikmēneša tikšanos „Dzimis Lubānas pusē, audzis Latvijai!". Par katru uzaicināto nākamajā grāmatā varētu būt raksts. Grāmata „Simts stāstu par Lubānu" cilvēkus tiešām ir uzrunājusi, jo neilgā laika posmā 521 grāmatas eksemplārs jau nonācis pie saviem lasītājiem. Grāmatas iegādes iespēja Lubānas novadā nodrošināta trīs vietās: Lubānas pilsētas bibliotēkā, Meirānu bibliotēkā un Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā, bet ārpus Lubānas zinām, ka grāmatu var iegādāties izdevniecības „Jumava" grāmatnīcās un interneta veikalā. Par ko gan ir šie simts stāsti? Kā grāmatas ievadā lasītājus uzrunā novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks: „Tā ir grāmata par spēku, kas noturējis un joprojām notur mūsu novadu… Esmu pārliecināts – ies gadi, bet grāmata tiks atvērta atkal un atkal. Vērtīga un paliekoša liecība par sudraba ozolzīļu un zelta ozollapu Lubānu, kā to redzam mūsu novada karogā."
30.11.2018.