Pirms pāris nedēļām rakstīju, ka Jāņa Bordāna valdība, visticamāk, tiks apstiprināta, taču tās darbība būs apgrūtināta. Dienā, kad raksts iznāca, politiskā apvienība „Attīstībai/Par!" (AP) un vairākas citas potenciālās valdību veidojošās partijas paziņoja, ka ar Jāni Bordānu sarunas par viņa vadītas valdības izveidi vairs neturpinās, un aicināja Valsts prezidentu Raimondu Vējoni nominēt citu kandidatūru.
Gan šis notikums, gan visa turpmākā epopeja ar 13. Saeimā ievēlēto partiju centieniem izveidot vairākuma valdību liecina, ka nodoties prognozēm par to, kurš būs premjers, kādu politisko spēku veidotā valdībā, ir bezjēdzīgi, jo vienādojumā ar tik daudziem nezināmajiem skaidru atbildi iegūt ir neiespējami. Taču tieši procesa neprognozējamība un stihiskā gaita to padara interesantu, lai cik nožēlojami šķistu to attiecināt uz mūsu valsts likumdevēja nevarīgajiem centieniem vienoties par izpildvaru.
Bordāna neveiksme vai veiksme?
J. Bordāna centieni izveidot valdību dažādu iemeslu dēļ cieta neveiksmi, un atbildi uz to, vai Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kandidāts jau no paša sākuma bija plānots kā izmēģinājuma trusītis ilgākā spēlē, varam meklēt katrs pats. Nenoliedzams ir tas, ka ar lielu entuziasmu un pārliecību valdības veidošanas procesā neiesaistījās neviens no politiskajiem spēkiem. Dažiem šķita, ka premjera krēsls pienākas viņiem, citiem bija neslēptas iebildes pret Jāņa Bordāna un viņa vadītās partijas sarunu vešanas taktiku un publiskajiem izteikumiem, citus, pieļauju, neapmierināja tiem iedalītie ministru amati. Manuprāt, trāpīgs LTV raidījumā „Tieša runa" bija uzņēmēja Normunda Berga novērojums. Uzņēmējs priekšvēlēšanu periodu salīdzināja ar boksa maču, kura laikā partijas un to politiķi cits citu pamatīgi dauzīja, taču pēc vēlēšanām boksa cimdi bija jānovelk un jāpārsēžas pie šaha galdiņa. Ir redzams, ka dažiem politiskajiem spēkiem, ņemot vērā to, cik asiņains bija priekšvēlēšanu bokss un cik daudz tika sarunāts, ir sarežģīti pārslēgties uz citu retoriku. Jo pamanāmāk šī nespēja izpaudās tieši JKP darbībā un publiskajos izteikumos. Situācijā, kad sarkanās līnijas savilktas krustu šķērsu un tu joprojām cilvēkus, ar kuriem veido valdību, dēvē par noziedzniekiem un jau sāc tiem piemeklēt cietuma kameras, par konstruktīvu procesu nevaram runāt. Vērojot J. Bordāna un viņa komandas organizēto valdības veidošanas procesu, nepameta arī izjūta, ka kompromisiem viņš īsti nebija gatavs un vairāk atbalstīja pozīciju „būs tā, kā es teikšu". Pārāk agri gan ir vērtēt, vai no valdības veidošanas sarunu izjukšanas JKP vairāk zaudē vai iegūst.
Pabriks nogaida
Līdzīgu jautājumu var uzdot arī saistībā ar sarunu izgāzējiem, jo īpaši AP. Atkarībā no tā, kādus mērķus AP ir izvirzījusi, tās rīcību var dēvēt gan par taktiski gudru, gan par tuvredzīgu. Ja AP mērķis bija Arta Pabrika valdība „tagad un tūlīt", tad jārunā par tuvredzību, jo moments, kurā tika izlemts sarunu gaitu par valdības izveidi ar Bordānu pārtraukt, tika izvēlēts pagalam nepiemērots, un publiskajā telpā AP tēls noteikti cieta. Ja A. Pabriks spēlē ilgtermiņa spēli un paļaujas uz sabiedrības īso kolektīvo atmiņu, tad šis solis vairs nešķiet tik nepārdomāts, jo, iespējams, šobrīd likme tiek likta uz to, ka „KPV LV" pašiem valdību izveidot neizdosies, taču ambīcijas būs gana spēcīgas, lai nemeklētu vietu opozīcijā. Iespējams, AP un tās sabiedrotie paļaujas arī uz to, ka Satversmes aizsardzības birojs nesniegs Aldim Gobzemam pielaidi valsts noslēpumam, līdz ar to viņam pašam sevi būs jānoņem no trases, kas savukārt ļauj runāt par Arti Pabriku kā potenciālo valdības vadītāju. Tiesa, mēs nezinām, vai gadījumā, ja Gobzemam neizdodas izveidot valdību, prezidenta plāns B, C vai D neietver sevī citu scenāriju, proti, cilvēka no malas pieaicināšanu vai arī ārkārtas vēlēšanas.
Gobzema kārts
Ja neskaita labi saprotamos emociju uzplūdus pēc tam, kad partija tika atstāta bez sava pārstāvja Saeimas Prezidijā, „KPV LV" pēc vēlēšanām ir spēlējusi diezgan gudri un atšķirībā no Jāņa Bordāna, kam, šķiet, bija vienalga, vai valdību izdosies vai neizdosies izveidot, galvenais – saglabāt nemainītu savu pozīciju (nekas nosodāms), Aldis Gobzems ir gana ambiciozs un apņēmības pilns kļūt par premjeru, pat ja valdības veidošanā vajadzēs iet uz kompromisiem, kuri varētu būt pretrunā ar pašu priekšvēlēšanu laika nostādnēm. Par to vedina domāt partijas vadošo politiķu izteikumi medijos, kur pat ieskanas JKP atstāšanas ārpusē nots, ja JKP būs pārāk sarežģīts sarunu partneris. Atkārtošos sakot, ka gan JKP, gan „KPV LV" katra par sevi spēcīgāka ir tandēmā, nevis darbojoties atsevišķi. Par abām partijām kā jaunās valdības kodolu tika runāts gan uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām, gan pēc Bordāna nesekmīgajām valdības veidošanas sarunām. Šobrīd par to vairs nedzird, kas liecina par to, ka „KPV LV" prioritāte ir Gobzema valdības apstiprināšana, pat ja tas nozīmē, ka rezultātā tiks izveidota valdība, kurā pašas „KPV LV" pozīcijas iepretim pārējiem koalīcijas partneriem būs vājas. Taču nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Sarunas vēl tikai sākas, un būs ļoti interesanti vērot, kurām no partijām piemīt stratēģiska domāšana un plānošana un kuras ir tās, kam priekšplānā ir tikai lozungi un skaļi paziņojumi. 13. Saeima valsts simtgadē mums ir sarūpējusi traģikomisku šovu. Baudīsim to.
28.11.2018.