Pagājušajā nedēļā, aicinot Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderi Jāni Bordānu veidot valdību, Valsts prezidents Raimonds Vējonis pieņēma daudziem negaidītu, taču pēc Saeimas Prezidija vēlēšanām – diezgan prognozējamu lēmumu.
Prezidija vēlēšanas un to rezultāts bija acīmredzama audzināšanas paraugstunda, kurā gadu gaitā un ne vienā vien Saeimas sasaukumā un valdībā rūdītie politiķi parādīja pirmziemniekiem, kā tiek spēlētas politiskās spēles. Pirmajā brīdī šķita, ka KPV LV no pirmās 13. Saeimas sēdes būs paņēmuši tikai aizvainojumu, bet dziļāku mācību negūs, taču jau nākamajā dienā pēc Vējoņa paziņojuma partijas līderi saprata, ka vienīgais, ko viņiem dos turpmāka rūgšana un skaļu paziņojumu paušana, būs opozicionāru krēsli, kas nevienai partijai nevar būt par pašmērķi. Protams, kara cirvji nav pavisam norakti, un aizvainojums nekur nepaliks – tas kā īlens ik pa laikam līdīs ārā visu Bordāna (ja viņam to izdosies izveidot) valdības pastāvēšanas laiku.
Šobrīd ir iezīmējusies piecu partiju koalīcija (JKP, KPV LV, apvienība „Attīstībai/Par!" (AP), Nacionālā apvienība (NA) un „Jaunā Vienotība" (JV)), kas vienlaikus gan dod stabilitāti, jo balsu pietiek vajadzīgo lēmumu izdzīšanai caur Saeimu, pat ja kāds deputāts reizi pa reizei gribēs balsot tā, kā sirdsbalss liek, gan sēj šaubu sēklu, jo visu piecu politisko spēku personāliju sastāvs un politisko nostādņu deķis ir gana raibs.
Ķeramies pie amatiem
Mēnesi valkājušies viens pie otra, jauno valdību veidojošie politiskie spēki jau puslīdz bija piedzinuši, līdz ar to pirmdien atlika tikai vienoties par astoņām nākamās valdības prioritātēm, proti, tiesiskumu, OIK likvidēšanu, sociālās nevienlīdzības mazināšanu, izglītību, pārmaiņām veselības jomā, demogrāfijas jautājumiem, administratīvi teritoriālo reformu, kā arī finanšu stabilitāti un drošību, un jau droši, bez sirdsapziņas pārmetumiem un lieka teātra saviem vēlētājiem partijas varēja sēsties pie galda un runāt par amatiem, kas vēl pirms pāris nedēļām bija tabu tēma.
Plašsaziņas līdzekļos šobrīd tiek runāts par šādām valdības aprisēm: JKP tiek premjera un trīs ministru (finanšu, iekšlietu, kā arī izglītības un zinātnes) amati. Kumoss liels, un redzēsim, vai pārējie koalīcijas partneri tam piekritīs. IeM un IZM ir pieskaitāmas pie problemātiskajām, jo gan iekšlietās, gan vēl jo vairāk izglītības jomā šobrīd notiek plašas reformas. Zīmīgi, ka JKP uz finanšu un iekšlietu ministru amatiem piedāvā pat divus pretendentus, tādējādi pasakot, ka „mūsu rezervistu soliņš ir gana plašs".
KPV LV piedāvātas trīs ministrijas (Zemkopības, Ekonomikas un Satiksmes), kā arī, nogludinot vēsturisko netaisnību, KPV LV, iespējams, tiktu arī pie amata 13. Saeimas prezidijā. Atšķirībā no JKP par konkrētām personālijām, kuras varētu ministru amatus ieņemt, nekas plašāk nav zināms, un būs ļoti interesanti vērot, kā partijas iekšienē notiks diskusija par ministru krēsliem un vai kādā no tiem neiesēdīsies Aldis Gobzems.
„Smagās" ministrijas AP
AP vēl pirms nedēļas pamatoti varēja cerēt uz valdības veidotāju godu, taču prezidenta lēmums vismaz šobrīd šai iecerei neļauj īstenoties, tādēļ apvienībai jāmeklē sava vieta Bordāna veidotajā valdībā, kas varētu materializēties ar trim ministru (VARAM, veselības un labklājības) amatiem. Ja šis piedāvājums atbilst patiesībai, jāvaicā, kādēļ AP sev vēlas uzkraut tik smagu vezumu, kas diezin vai ļaus pelnīt plusus vēlētāju acīs. Tiekšanās pēc VARAM ir saprotama, jo jaunas administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamība bija viens no apvienības pamatpostulātiem priekšvēlēšanu laikā, līdz ar to atbildīgās ministrijas kontrolēšana ir tikai loģiska. Tiesa, šajā jautājumā iedzīvotāju viedoklis nav viennozīmīgi par labu reformai, jo ne vienam vien atmiņā ir 2008./2009. gada haoss, un, kaut arī iedzīvotāji apzinās, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, uzskati nesakrīt tajā, kādām šīm izmaiņām jābūt. Arī Veselības ministrija ir viens vienīgs mīnu lauks, un pašreiz izskanējusī versija, ka šo amatu varētu ieņemt nepopulārā un 13. Saeimā neievēlētā politiķe Ilze Viņķele, nevairo optimismu. Labklājības ministrija ir vēl viena no tām ministrijām, kura mūžīgi mūžos saistās ar problēmām un nepietiekamu finansējumu. AP būtu jāveic varoņu cienīgas reformas, lai ar triju iepriekšminēto ministriju vadīšanu uzlabotu savu tēlu, taču, ja tas izdosies – arī lauri nekur nepaliks. Tiesa, reformu izdošanās ir atkarīga no visas koalīcijas atbalsta, līdz ar to atsevišķu ministru vēlmes un ieceres var atdurties pret skarbo realitāti.
Klusie ieguvēji
NA, iegūstot daudzuprāt otro ietekmīgāko amatu valstī, jau savu minimālo programmu ir izpildījusi, un divi šobrīd iezīmētie ministru krēsli nav tas sliktākais piedāvājums, jo īpaši, ja ņemam vērā, ka Kultūras un vēl jo vairāk Aizsardzības ministrija nav pieskaitāmas pie problemātiskajām un reformējamām. NA priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā gudri izspēlēja savas kārtis, un tas pašlaik nes labus augļus, pat ja NA ne bez pamatojuma vēl ilgi centīsies piešūt veidu, kādā Ināra Mūrniece saglabāja savu amatu.
Arī JV no visa, kas ar šo politisko spēku pēdējo gadu laikā ir noticis, ir izspiedusi maksimumu. Biju viens no tiem, kuri šaubījās, vai JV vispār izdosies pārvarēt 5% barjeru iekļūšanai Saeimā. Ja no šīs situācijas tai izdosies izspiest divu ministru –
ārlietu un tieslietu – krēslu, tas būs labs pamats, lai sāktu domāt par politiskā spēka ja ne atdzimšanu, tad vismaz atkopšanos.
Redzot, kā virzās sarunu process, pašlaik nav pamata bažām, ka Bordāna valdību (pat ja ministru sadalījumā būs korekcijas) varētu neapstiprināt. Tas, vai tai izdosies konstruktīvi strādāt, jau ir cits jautājums, un atbildi uz to, visticamāk, ilgi gaidīt nevajadzēs.
14.11.2018.