Svetlana Kalēja ar ģimeni daudzus gadus pavadīja Anglijā, bet nu jau piecus gadus par savām mājām atkal sauc Cesvaini.
Pirms došanās uz Angliju Svetlana jau skolas laikā pamēģināja, ko nozīmē dzīvot un strādāt ārzemēs.
Stāsta Svetlana Kalēja: – Esmu dzimusi un augusi tepat Cesvainē. Pēc pamatskolas absolvēšanas mācības turpināju Priekuļu tehnikumā. Skola piedāvāja iespēju pilngadīgajiem skolēniem vasaras mēnešos braukt uz Somiju, kur gūt pirmo darba pieredzi. Nostrādāju tur pusotru mēnesi. Darbs bija smags, bet nenoliegšu, ka tā bija lieliska iespēja.
Pēc tehnikuma absolvēšanas Svetlana Kalēja izveidoja ģimeni. Kad bija piedzimis otrs dēls, viņa kopā ar vīru nolēma dzīvē kaut ko mainīt un devās strādāt uz Angliju.
– Sākumā strādāt aizbrauca vīrs, pēc kāda laika es viņam pievienojos. Piecus mēnešus Anglijā bijām bez bērniem, un es sapratu, ka tā dzīvot nevaru. Bija emocionāli smags periods, līdz arī bērnus aizvedām uz Angliju. Kādu laiku tur dzīvojām un strādājām, un domājām, ka neatgriezīsimies uz dzīvi Latvijā. Protams, braucām ciemos uz svētkiem, atvaļinājuma laikā. Pirmā darbavieta bija rūpnīcā, kur fasēja kartupeļus. Darbs nebija viegls. Ja grib nopelnīt, ir čakli jāstrādā, – atzīst Svetlana Kalēja. – Bērni apmeklēja skolu, un, tā kā tur ir pavisam citādāki noteikumi, bija jāmaina darbs. Bērni no skolas un uz skolu bija jāpavada, arī mājās nedrīkstēja uzturēties vieni paši. Tajā laikā uzkopu mājas un telpas koledžā.
Nopietns lēmums Svetlanai un viņas ģimenei bija atgriešanās Latvijā.
– Vissmagāk šo soli bija spert tieši bērnu dēļ, jo tas nozīmēja, ka viņiem būs jāmaina skola, vide, režīms. Tomēr izvēlējāmies atgriezties. Kopā ar bērniem Tomasu, Bruno un Cristiano atgriezās arī mans dzīvesbiedrs Raimundo Diogo Galeado Fialho. Esot jau šeit, Latvijā, vislielākais gandarījums ir par to, ka bērni šo vietu sauc par mājām. Anglijā bija ļoti labi dzīves apstākļi, bet ne tikai bērniem, arī man pietrūka māju izjūtas. Dzīvojot ārzemēs tik ilgu laiku, ļoti pietrūka Latvijas pārtikas, lai gan centos vienmēr gatavot pēc iespējas atbilstošāk mūsu virtuvei. Savukārt sākumā šeit, Latvijā, pietrūka cilvēku laipnības, kādu, manuprāt, var sastapt tikai ārzemēs. Protams, nesaku, ka te ir nelaipni cilvēki, bet tur tas viss izpaudās pavisam citādāk, –
uzsver Svetlana Kalēja.
Neraugoties uz to, ka joprojām cilvēki dodas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, šobrīd Svetlana nedomā doties prom. Lai gan atzīst, ka nekad jau nevar zināt, kādi pavērsieni dzīvē sagatavoti.
– Nevienu brīdi šo piecu gadu laikā nav bijis vēlēšanās atkal doties dzīvot un strādāt ārzemēs. Šeit ir citādāka ekonomiskā situācija, tomēr tā māju izjūta ir svarīgāka par visu. Ne vienmēr dzīvē noteicošais ir nauda. Te man ir darbs, ir savs dārzs. Bērnus bez raizēm varu palaist uz dažādām nodarbībām un man nav jābrauc viņiem līdzi. Tā kā dzīvesbiedrs ir portugālis, bieži ciemojamies Portugālē, esmu tur nodzīvojusi pusgadu, bet tā nav mana valsts, un dzīvot tur es negribētu. Uzskatu, ka nesakārtotās ekonomiskās situācijas dēļ no Latvijas aizbrauc ļoti daudz cilvēku, bet iespējams, ka kādreiz viņi atkal atgriezīsies. Latvijā es un mana ģimene ļoti priecājamies par šiem četriem gadalaikiem – pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Citās valstīs to pietrūkst. Anglijā ir sastopami cilvēki no dažādām valstīm, no katras mentalitātes kaut ko iemācījāmies jaunu, ieguvām lielisku pieredzi. Vispozitīvākais noteikti ir tas, ka esam apguvuši dažādas valodas, jo, kā zināms, valodas dzīvē noderēs vienmēr. Esmu priecīga, ka esam Latvijā, ka mani bērni aug šeit, – uzskata Svetlana Kalēja.
31.10.2018.