Latvijas simtgades aktivitāšu klāstā savu lappusi pārliecinoši ierakstījis Madonas katoļu draudzes prāvests priesteris Pāvils Kamola.
Oktobra nogalē nākusi klajā viņa pirmā dzejas grāmata ar autora zīmētajām ilustrācijām.
– Tas bija viens no maniem pamudinājumiem – uzdāvināt dzejas grāmatu Latvijai. Vēlējos ienest ko konkrētu Latvijas kultūrā, tās mantojumā un arī dzejas jomā, – atklāj autors.
Jautāts par poētiskās domas pirmsākumiem, priesteris atceras, ka dzejoļus sāka rakstīt desmit gadu vecumā: – Manī parādījās iekšēja kustība un pārdomas par dzīvi. Ģimenē bija samērā smaga situācija, sāku meklēt un jautāt, kas notiek, kur esmu. Vēlāk sirds sakustēšanās saistījās ar vidusskolas laiku, kad nāca zināms briedums, nopietni jautājumi par dzīvi. Mēs apglabājām draugu, metāla mūzikas un narkotiku cienītāju, kurš apreibuma stāvoklī bija nokrita no tilta. Drauga nāve aizskāra sirdi, lika saspringti domāt. Un skolas noslēguma laikā vēl viens pamudinājums bija brīdis, kad sāku draudzēties ar meiteni, kad šķita – ar laiku mēs varētu iet uz laulības pusi. Iemīlēšanās, jautājums par otru cilvēku palīdzēja atvērties dzejai.
Atsevišķas domas dzejas formā atvilktnē tika liktas arī turpmāk, bet, esot pirmajā draudzē (pēc studijām Garīgajā seminārā), priesteris Pāvils sastapa dzejnieci, kuras blīvā un sabiezinātā poēzija izmainīja arī viņa skatījumu uz dzeju. – Rakstot par kādu notikumu, autore to ielika dažos vārdos, maksimāli saspiežot būtisko. Lasot viņas darbus un konsultējoties, mainījās arī mana dzejas valoda. Sāku rakstīt brīvi, nedomājot par stilu un formu. Līdz tam biju rakstījis sonetus, pantus ar atskaņām, nu sapratu, ka šāda forma mani ierobežo, – stāsta autors, piebilstot, ka dažus jaunos dzejoļus toreiz publicēja žurnāls „Egerija".
Kad pirms septiņiem gadiem priesteris Pāvils no Polijas pārcēlās uz Latviju, dzejas rakstībai viņš pievērsās ar pārtraukumiem.
– Jautājums vienmēr saistās ar sirds stāvokli, – aizdomājas garīdznieks. – Sakārtotos, mierīgos brīžos varu iedziļināties iekšējā attēlā, sirds domās, kas mudina izteikties dzejas vārdos. Stresa un izaicinājumu brīžos tam nav ne laika, ne spēka. Madonā kalpošanas iesākums nebija viegls, bet pēc trim aizvadītajiem gadiem arvien vairāk te jūtos sasildīts. Esmu siltumā gan attiecībā uz Dievu, gan dzīves apstākļiem, gan draudzes dažādo grupu norišu ziņā. Iekšējā iztēle, pateicoties sirdsmieram, ļauj pamanīt apkārt notiekošo – dabā, cilvēkos, Baznīcā, un bieži manās pārdomās klātesošs ir Mazā Prinča motīvs.
Autors neslēpj, ka skaistākie dzejoļi nereti rodas brīžos, kad viņu skar ciešanas un vientulības izjūta: – Ne velti ir teiciens, ka mīlestības otrs vārds ir upuris. Ja dzīves apstākļi un pats Dievs ļauj man ko izciest, arī caur to mācos mīlestības valodu un meklēju atbildes par dzīves īstajām vērtībām.
Ierunājoties par latviešu valodu, garīdznieks norāda, ka dažreiz kā lode pie kājām esot tas, ka latviešu valodā viņam vārdu krājums nav pietiekami plašs: – Lai dzejoļiem pieliktu īsto garšvielu, valodas prasmes vienmēr būs jāpaplašina.
Vai dzejas risks skar lasītāju izpratni? – Protams, – teic grāmatas „Spogulis akā" autors. – Vienmēr būs risks, ka cilvēki var nesaprast, un dažs kaut ko arī nesaprot. Dzejoļi, kas ietver vieglāk izlasāmu un pazīstamu saturu vai dzejas tēlu, lasītājiem ir skaidri, bet tie, kas saistās ar Bībeles tēliem, manu vīziju par dzeju, ne visiem ir saprotami. Līdz ar to pastāv dzejas risks un vienlaikus – dzejas ieguvums, jo lasīto ikviens var tulkot vēl dziļāk un plašāk, nav vajadzīgs liekvārdīgs birums, kas dzeju tikai ievaino. Savā jaunradē cenšos dabūt būtiskā esenci. Tēli man palīdz izsijāt un iztvaicēt lieko un nenozīmīgo.
31.10.2018.