"Stara" lasītāji laikraksta 5. oktobra numurā iepazinās ar ļoti ievērojamā, Liezēres pagastā dzimušā latviešu kinorežisora Viļa Lapenieka paveikto milzīgo darbu kinematogrāfijas laukā. Taču viņš ir mācējis arī iegūt trimdas latviešu atzinību kā rakstnieks. Viņa dzīves gājuma attēlojums "Dullā Daukas piezīmes" izdots trīs gadus pēc kārtas atkārtotā metienā.
Šoreiz atklāsim lasītājiem viņa pirmo saskari ar mākslu jauna puiša gados turpat, Līderes biedrības namā, ar Viļa stāstījumu: "Biedrības nama periodam liekas būs bijusi izšķiroša nozīme manā turpmākajā dzīvē. Tur laikam būšu noķēris iedīgļus tām slimībām, no kurām pat šodien vēl neesmu lāgā ticis vaļā. Mans tēvs bija iemācījies, kā saka, pūst ragā un spēlēja vienīgajā ragu kapelā mūsu novadā. Biedrības namā notika mēģinājumi jeb saspēles, kurās neapnicis varēju klausīties kaut vai līdz pusnaktij. Varbūt tāpēc vēlāk pats arī pievērsos mūzikai un dziedāšanai. Kādu laiku spēlēju pat orķestrī.
Vēl saistošāka padarīšana par muzikantu saspēlēm bija "tejātera" mēģinājumi. Aktierus dīdīja švītais Ēliās. Tas bija paunu žīda Ābrāma jaunākais dēls. Viņus abus Blaumanis notēlojis arī savās lugās.
Ēliās neizskatījās, ne arī izturējās kā žīds. Ēda pat cūkas gaļu, protams, kad tēvs neredzēja. Latviski runāja tikpat labi kā žīdiski. Valkāja smalkas drānas un neganti čīkstošas kurpes, kas toreiz skaitījās vissmalkākā mode. Viņš bija arī visā apkārtnē iecienīts "danču pešters", laikam latviskotais vācu valodas apzīmējums no Vorsteher. Pateicoties Ēliāsam, mūsu pagasta puiši un meitas iemācījās visas tā laika smalkākās dejas: Padespaņ, Padekatri un pat Franksēzi.
Ēliāsa "tejāterī" sākās arī manas skatuves gaitas. Tā tas nu ir sagadījies, ka savu skatuves karjeru sāku pie žīdiem un arī nobeidzu pie žīdiem – Holivudā.
Blaumanis bija arī sarakstījis lugu "Pazudušais dēls". Ēliās arī to vietējiem teātriniekiem iestudēja. Arī es tur tiku angažēts. Atklāti sakot, nemaz nebiju diez cik sajūsmināts par savu pirmo lomu, jo man bija jātēlo meitene. Toreiz vēl nebiju sevišķi augstās domās par skaisto dzimumu, tāpēc līst iekšā meitenes brunčos likās gandrīz vai kārtīga puikas apvainojums. Bet vai nu šā vai tā, brunčos mani tomēr iedabūja, uz skatuves uzdabūja un savu teicamo noskaitīju kā nākas. Vēlāk teātra gaitās esmu tēlojis daudzas lomas, kuru teksti jau sen izsvīduši no galvas, bet savu pirmo lomu vēl arvien tagad varu noskaitīt."
(Turpinājums sekos)
19.10.2018.