Katram cilvēkam ir savs vaļasprieks, aizraušanās, ar kuru nodarbojas ikvienā brīvā brīdī. Vienam tā ir fotografēšana, gleznošana, citam atkal adīšana vai ceļošana, bet Artūram Vilciņam tas ir autosports.
Kā saka pats Artūrs, šis brīvā laika pavadīšanas veids viņam sniedz gandarījumu un piepildījumu. Pēc Sarkaņu pamatskolas un Madonas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Artūrs Vilciņš devās studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti, bet pavisam nesen mainījis savu dzīvi un šobrīd dzīvo Jelgavā, kur nodarbojas ar autodaļu krāsošanu.
– Ar autosportu esmu uz „tu" jau no agras bērnības, kad kopā ar tēti braucām skatīties dažādas autosacensības. Vēl mazam tētis man iemācīja braukt gan ar traktoru, gan automašīnu. To gan darījām pļavā vai pa lauku ceļiem, jo lielāko bērnības daļu esmu pavadījis vecvecāku lauku mājās „Grāveros". Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu interesējies par visdažādāko tehniku. Laikam tāpēc pirmo vadītāja apliecību ieguvu jau 16 gados uz traktortehnikas, bet, sasniedzot 18 gadu vecumu, ieguvu arī autovadītāja apliecību. Tā pa īstam pats sāku aizrauties ar autosportu pavisam nesen – pirms trim gadiem. Kad pabeidzu Sarkaņu pamatskolu, vēlējos mācības turpināt kartingu skolā. Ar vecākiem bijām tādu atraduši. Tur bija iespēja mācīties braukt jau nopietnākā līmenī, taču toreiz sapratām, ka būs grūti izbraukāt, turklāt skola prasīja diezgan lielus finansiālos līdzekļus. Bet tas nepavisam nemazināja vēlmi saistīt savu dzīvi ar autosportu.
Pašās dziļākajās domās visu laiku bija klusa vēlme izmēģināt savas prasmes trasē, bet nekad nebija bijis tādas iespējas. Gadiem ejot, šī vēlme tikai pieauga. Un tā nu sanāca, ka kopā ar draugu Arvi Āboliņu, kas nu jau ir arī komandas biedrs, iegādājāmies 3. sērijas BMW automašīnu. Ar šo auto uzsākām savas gaitas amatieru autosportā, – par pirmo iepazīšanos ar tehniku un autosportu stāsta Artūrs Vilciņš.
Lai gan ikdienā Artūram brīva laika ir maz, jo līdz vēlam vakaram tiek krāsotas autodetaļas, tomēr vienmēr tiek atrasts kāds brīdis arī vaļaspriekiem.
Turpina Artūrs: – Varētu teikt, ka mana ikdiena ir tāda kā rutīna – darbs un mājas. Ziemā nedēļas nogalēs cenšos atrast brīvu brīdi, lai varētu aizbraukt uz kalnu, jo patīk braukt ar snovborda dēli. Savukārt pavasarī un vasarā, cik vien iespējams, palīdzu vecākiem laukos Sarkaņu pagasta „Grāveros". Ģimene ir mans lielākais atbalsts autosportā, protams, arī draugi. Noteikti varu teikt, ka ir patīkami apzināties, ka ir šis atbalsts, pamudinājums iet un darīt. Sacensību dienā var just atbalstu no mājām, pat ja ģimenes un draugu nav klāt. Telefons parasti ziņo par atbalstītāju satraukumu. Uztveru to kā pozitīvu satraukumu no tuvajiem. Tā ir neziņa, kas nomoka, jo gribas jau zināt, kāda ir trase, kā veicas un vai viss ir kārtībā. Kā zināms, autosports tomēr ir bīstams sporta veids, bet dzīvē daudz kas ir bīstams, un mēs neviens neesam pasargāti, pat izejot uz ielas. Sacensībās tiek ievēroti visi drošības noteikumi, un izmantojam gan drošības jostas, gan ķiveres. Trases mēdz būt dažādas, atgadīties var jebkas. Par to, kā brauc trasē, protams, esi atbildīgs tikai tu pats. Mani trasē doties mudina vēlme uzvarēt. Lai varētu startēt sacensībās un arī uzvarētu, ir jāiegulda daudz laika un finanšu, ko atpakaļ atgūt nevar, bet tas laiks noteikti ir šo emociju un izjūtu vērts, jo ir patīkami satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, izjust plašo emociju gammu, gan braucot pa trasi, gan kāpjot uz pjedestāla. Amatieru autosportā lielākā daļa dalībnieku ikdienā strādā algotu darbu, un sacensības ir tikai viņu hobijs. Man pašam patīk sacensību atmosfēra, satraukums, konkurence trasē. Vienmēr ir liels azarts pierādīt sevi un gūt pārliecību, cik daudz es varu. Vienmēr ir, kur tiekties. Sacensību laikā bieži tiek apskādētas mašīnas, visbiežāk cieš bamperi. Protams, ir gadījumi, kad citi sportisti sasit automašīnas.
Visvairāk laika paiet auto remontēšanā un uzlabošanā, lai tas būtu konkurētspējīgs. Pašiem šķiet, ka šobrīd auto ir gana labs un jaudīgs, tikai jāmācās pielietot auto potenciālu. Par auto tehnisko stāvokli vairāk atbild Arvis, jo viņam ir ķēriens uz šādām lietām.
Artūrs Vilciņš sacensībās piedalās tikai Latvijā, bet varbūt kādreiz startēs arī ārzemēs. Kā atzīst Artūrs, panākumi ir dažādi.
– Ir sacensības, kurās veicas labāk, un ir tādas, kur nepavisam neiet. Lielākie panākumi, kur ieguvu 1. vietu amatieru grupā savā klasē, bija 2017. gadā „333 Ziemas kausā", kuram bija pieci posmi. Balva bija ceļojums uz Gruziju, kur guvu daudz jaunu iespaidu. Brauciens bija neatkārtojams un atmiņā paliekošs. Ceļojuma laikā apskatīju galvaspilsētu Tbilisi, un bija iespēja patrenēties braukt ar dažādiem sporta auto Rustavi International Motorpark trasē. Tā bija lieliska iespēja un brīnišķīga pieredze. Arī Smiltenes vasaras posmos ir veicies labi, un ir godalgotas vietas. Tā kā šis ir sporta veids, ar kuru vēlos nodarboties arī turpmāk, arī nākotnes ieceres ir saistītas ar to. Man ir savi sapņi un plāni par tuvāku un tālāku nākotni, bet šajā ziņā esmu diezgan pieticīgs – tāpēc skaļi neko negribu teikt, bet, ja kaut kas būs, tad lai par to runā darbi, – pauž Artūrs Vilciņš.
12.10.2018.