Labdien, cienījamā laikraksta „Stars" redakcija!
Rudens! Zelta rudens! Taču es esmu piedzīvojusi daudz šokējošu pavasaru. Par vienu no tādiem vēlos dalīties. 2017. gada pavasaris gan neko sliktu nevēstīja. Zeme bija sākusi elpot pēc ziemas miega. Sniegpulkstenītes un krokusi priecēja acis. Vienā no tādām saulainām dienām iedarbināju savu invalīdu ZAZ 986 MG un devos uz zemesgabalu, kuru apkopu 40 gadu. No redzētā zaudēju valodu, kājas neklausīja, ilgi sēdēju mašīnā un domāju, ka esmu apmaldījusies. Pagāja dažas minūtes, un es sapratu, ka tas viss ir reāli. Visas ābeles, bumbieres, ķirši, plūmes, ceriņu, upeņu, jāņogu, ērkšķogu krūmi bija nežēlīgi nogāzti zemē. Ziedi, ārstniecības augi (man to bija apmēram 20 veidu, es ar tiem ārstējos) – viss bija izrauts, nolīdzināts ar buldozeru. Zemesgabals atradās blakus Liseskalna kapiem. Tur auga daudz augļu koku un krūmu – viss iznīcināts! Pārāk daudz saradies neprofesionālu saimnieku, kuri vēlas kļūt bagāti, bet nezina, kā. Dvēsele izmesta izgāztuvē, tās vietā stājies eiro.
Uz nervu pamata es saslimu. Atgūstot veselību, sāku domāt, kā glābt kaut daļu puķu. Griezos pie mūsu pilsētas pārvaldnieka Gunta Ķevera. Viņš kopā ar augsti kvalificētu juristu atļāva man izmantot mazu zemesgabaliņu pagalmā pie mājas, kur es dzīvoju un īrēju garāžu, kas pieder pilsētai. Tā saprotoši cilvēki mani atgrieza, ja tā var teikt, dzīvē. Esmu viņiem ļoti pateicīga. Taču, ja jūs būtu redzējuši un dzirdējuši, kā uz šo situāciju reaģēja kaimiņi Saules ielā 20, jūs tiešām būtu šokēti ne mazāk kā es 2017. gada pavasarī.
Bet es gribu pastāstīt par labiem cilvēkiem. Gabaliņš, kur iestādīju puķes, robežojas ar sakoptu zemi, kas pieder ļoti skaistiem cilvēkiem – matos sirmums, mani vienmēr sveicina uzrunājot. Un cik skaisti viņiem vārdi – Marga un Herberts. Bet ne tikai ar to viņi ir skaisti. Uzzinājuši, ka esmu palikusi bez mazdārziņa, sāka nemanāmi un vienkārši piedāvāt puķu stādus, kuru pašai man nav, kādu ābolīti un bumbieri. Reiz pat apraudājos. Biju aplaistīt puķītes, jo vasara bija sausa, skatos – pie manas dobītes nolikts spainis ar āboliem, bumbieriem, tomātiem. Tik patīkami un saviļņojoši līdz sirds dziļumiem. Izgāju puķītes aplaistīt, bet tiku pie vakariņām. Tas ir tik būtiski manos gados – sapratne, rūpes, smaids, žēlsirdība. Cik tas ir svarīgi cilvēkam, kurš ir skaists ne tikai ārēji, bet arī iekšēji savā būtībā. Un nav no svara, kādā valodā runājam, galvenais – saprast vienam otru un darīt labu.
Marga, Herbert, milzīgs paldies jums par rūpēm! Lai Dievs jūs sargā vēl ilgus gadus!
02.10.2018.