„Mēs paliksim, lai kļūtu par aculieciniekiem tam, ko pasaule nevēlas redzēt." (Citāts no filmas.) Ir filmas, kuras skatoties tu saproti, ka tām piemīt daudz trūkumu, nepilnību un pat amatieriska pieeja, un tu saproti, ka tā nekad nekļūs par kases grāvēju un diezin vai ieraudzīs dienasgaismu kādā no Latvijas kinoteātriem, taču līdztekus tam tu arī apjēdz, ka šādai filmai bija jātop, kaut vai tikai vēstījuma dēļ, ko tā nes. Viena no šāda veida filmām ir „Rokasspiediens ar Nelabo", kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma autobiogrāfijas motīviem.
„Rokasspiediens ar Nelabo" stāsta par vienu no tām lappusēm mūsdienu civilizētās starptautiskās sabiedrības dzīvē, kuru tā, visticamāk, nevēlas redzēt. Tā vēsta par aptuveni 100 dienām 1994. gadā, kad Ruandā notika genocīds un etniskā tīrīšana, bet ANO un visa pārējā pasaule stāvēja blakus un noskatījās, kā 100 dienu laikā tiek noslepkavots vairāk nekā miljons iedzīvotāju, un visbeidzot tā stāsta par drosmīgu cilvēku, kuram bija lemts tajā visā atrasties, apjaust savu bezpalīdzību, taču izdarīt pareizo izvēli, neraugoties uz to, ka nācās gan ziedot savu fizisko un garīgo veselību, gan saprast, ka nepakļauties savam virspavēlniekam ir viena no psiholoģiski smagākajām lietām, ko kareivim savas karjeras laikā var nākties veikt. Šis cilvēks ir Romeo Delērs, ANO miera uzturēšanas spēku virspavēlnieks Ruandā minētajā laika periodā. Līdz šim par notikumiem Ruandā ir uzņemtas vairākas mākslas un dokumentālās filmas (filma „Hotelis Ruanda" tika pat nominēta balvai „Oskars"), kā arī uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, no kurām viena, paša Romeo Delēra autobiogrāfiskais darbs, arī nedaudz pavēra acis pasaules sabiedrībai uz šo šausmīgo noziegumu pret cilvēci, kas Ruandā bija norisinājies 1994. gadā, kā arī aizsāka plašāku diskusiju par to, cik liela loma tad īsti ir ANO, ja reāla apdraudējuma gadījumā tā izvēlas neiesaistīšanās politiku un pat atsauc savus kareivjus no karstajiem punktiem. Šīm epizodēm filmā ir iedalīta svarīga vieta, jo mēs redzam, kā pamazām ģenerālleitnantu Delēru pret pašu gribu spiesti pamest citu valstu miera uzturētāji un kā viņš pats kā cilvēks pamazām sāk nolūzt. Tiesa, Delērs un viņa biedri vēsturē ieies ne tikai kā Ruandas hutu un tutsi cilšu slaktiņa aculiecinieki, bet kā varoņi, jo aptuveni 250 cilvēku lielajam miera uzturēšanas spēku kontingentam ar pārcilvēciskām pūlēm, nepakļaušanos pavēlēm un diplomātiju izdevās izglābt vairāk nekā 40 000 mierīgo iedzīvotāju dzīvību.
Filmas papildu plusi ir reālistiskais, pat fotoreālistiskais Roja Dipuī Romeo Delēra atveidojums un fakts, ka filmēšana notika precīzi tajās pašās vietās Ruandā, kur savulaik norisinājās genocīds.
Vērtējums: skaties, ja ziņu raidījumos redzētās ainas ar badā un savstarpējos konfliktos mirstošiem civiliedzīvotājiem tev ir nevis statistika, bet gan modernās un civilizētās pasaules traģēdija.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS