Trīs meitu mamma Līga Šteinberga augusi un mācījusies Cesvaines pusē, bet jau astoņus gadus dzīvo vecvecāku mājās Liezērē. Taču joprojām viņas ikdiena ir saistīta ar dzimto pusi, jo strādā Cesvaines vidusskolā.
Vasarā un rudenī Līga izbauda mežu, tā sniegto mieru, lasot ogas un sēnes. Bet ziemā vislielāko prieku sniedz adīšana. Par saviem vaļaspriekiem stāsta Līga Šteinberga: – Man katrs Latvijas gadalaiks ir īpašs, jo vienmēr ir, ko darīt. Vasarā mana ikdiena paiet mežā. Bet visvairāk laika pavadu ar savām gladiolām un dienziedēm. Šobrīd ir apmēram četrdesmit dienziežu un tikpat gladiolu šķirņu. Ir arī aptuveni desmit šķirnes dāliju. Šogad iestādīju arī dažus īrisus. Visvairāk vasarā patīk sagaidīt to brīnumu –
iestādi un gaidi, kas izaugs. Rušināšanās pa puķu dārzu mani ļoti nomierina. Zemei atdodu visu negatīvo, kas sakrājies ikdienas steigā. Un paņemu zemes enerģiju, lai varētu turpināt darboties ar jaunu iedvesmu. Ziedi ir manam priekam. Adīšana ir mans ziemas vaļasprieks, kad vakari ātrāk satumst un āra darbi jau ir padarīti. Visvairāk adu zeķes un dūraiņus. Bet, protams, neiztikt arī bez cepurēm, šallēm, pirkstainiekiem un ausainēm. Pašlaik lielāka izmēra darbiem nepietiek pacietības. Pašai visvairāk patīk dūraiņi ar izadītu zīmējumu, jo var ieadīt katram cilvēkam īpašas un tuvas lietas. Meitai, piemēram, esmu uzadījusi cimdus ar haskiju šķirnes suni. Priecājos, ka patika ne tikai meitai, bet arī viņas draudzenēm. Ir liels prieks un gandarījums, ka manu darbu novērtē un adījumi var sildīt ne tikai rokas un kājas, bet arī sirdis.
Arī stāsts, kā Līga nonāca līdz adīšanai, ir interesants. – Kādreiz apbrīnoju rokdarbnieces, kas var adīt daudz un ātri. Skolā, kad bija jāada zeķes, nevarēju vien noadīt, jo nepatika. Kā jau daudzām meitenēm, arī man palīdzēja mamma, kas noadīja otru zeķi. Zeķu pāris izskatījās drausmīgs. Atceros, ka skolotājai teicu, ka nekad mūžā neadīšu un man tas nav vajadzīgs. Citas klasesbiedrenes adīja džemperus, es varēju noadīt vien šalli. Bet dzīvē notiek citādāk, un adīšanu esmu iemīlējusi. Sāku, kad meitas bija maziņas un, dzīvojot mājās, kādā ziemas vakarā izdomāju, ka varu taču pamēģināt vismaz meitiņām kādu zeķu pāri uzadīt. Protams, bija jau aizmirsies, kā adīt papēdi un purngalus. Tad ņēmu grāmatu, un tā izdevās pirmās kaut cik normālās zeķes. Sākumā adīju sev, vīram un meitām. Tā guvu iemaņas adīšanā, un radās vēlme pamēģināt jaunus rakstus. Noadot ko interesantāku, piemēram, cimdus ar taureņiem, kādu interesantāku zeķu pāri, padalījos ar fotogrāfijām sociālajos portālos. Cilvēkiem radās interese, un tā sāku adīt arī citiem. Ar saviem adījumiem piedalos arī tirdziņos tepat Cesvainē un Liezērē. Idejas smeļos internetā un dažādos rokdarbu žurnālos. Atrasto ierakstu savā adījumu kladītē un, kad atnāk iedvesma, realizēju savos darbos. Joprojām ir pierakstītas idejas, kas gaida savu laiku. Šobrīd manā adītājas „pūrā" ir pāris cepures, daži pāri dūrainīšu un četrdesmit astoņi pāri zeķu – gan pavisam maziņas, gan vīriešu zeķes. Sarežģītākais pašlaik noteikti būtu noadīt džemperi, jo vēl neesmu to nemaz izmēģinājusi. Interesantāk man pašai šķiet adīt cimdus maziem bērniem. Grūtāk ir izdomāt, ko adīt zīmējumā, jo mēģinu adīt bērniem aktuālas lietas. Jāsaprot, kas patīk, kādas multfilmas interesē, kādi varoņi, jo pašas meitas jau lielas un par šo jomu vairs neinteresējas, līdz ar to nav, kas pastāsta, – atzīst Līga.
Bet Līgai patīk ne tikai adīšana un darbošanās ar ziediem. Roka ir iemēģināta arī citos radošos darbos. Turpina Līga: – Kad dzīvoju mājās ar meitām, bija vairāk laika un varēju izpausties dažādos radošajos darbos. Esmu veidojusi adventa vainagus, dažādus trauciņus no avīzēm, arī rotas. Ar dekorēšanu daudz neaizraujos, bet ar meitām vairāk kopīgi rosāmies virtuvē – gan svētku reizēs, gan ikdienā. Meitas vienmēr novērtē manus darbus, arī adījumus. Pārsteidzoši, ka šobrīd viņas jau ada un arī skolā ir uzadījušas gan zeķes, gan cimdus, un viņām tas nesagādā tādas problēmas kā man. Apbrīnoju, ka viņas ar lielu interesi un prieku darbojas ar rokdarbiem. Šobrīd gan pati neesmu atradusi ko tādu, ko gribētu pamēģināt un iemācīties. Bet nevar jau zināt… Ja cilvēkā ir radošā dzirksts, jebkurā brīdī tā var izlauzties un gribēšu iemācīties ko jaunu un nebijušu.
28.09.2018.