Romas katoļu baznīcas galva pāvests Francisks ir aizbraucis, taču diskusija par viņa Latvijas apmeklējumu turpina virmot, jo tāds notikums mūsu valsti skar tikai reizi ceturtdaļgadsimtā.
Pāvesta viesošanās Latvijas sabiedrībā izraisīja dīvainu, taču sagaidāmu ažiotāžu. Daļēji tai fonu palīdzēja radīt gan priekšvēlēšanu nokaitētā gaisotne, kur katrs šāds notikums gūst plašāku rezonansi, gan septembra sākumā notikusī aizdomās par cilvēktirdzniecību un seksuālu vardarbību Latvijas Romas katoļu baznīcas garīdznieka no Rēzeknes-Aglonas diecēzes, kā arī vēl divu cilvēku aizturēšana. Uzreiz izveidojās divas frontes, kur viena, lielākoties no vietējiem iedzīvotājiem sastāvoša, apgalvoja, ka apcietinātais katoļu baznīcas mariāņu kongregācijas mūks un priesteris Pāvels Zeiļa ir nevainīgs kā bāreņa asara, kamēr no otras ierakumu puses skanēja, ka „no tiem katoļiem jau neko citu nevar gaidīt". Skumji, ka plašais soctīklu bļāvēju pūlis par katoļu baznīcā plaukstošajiem pedofilijas skandāliem, kurus Vatikāns aktīvi piesedz (un šie pārmetumi nav bez pamata), savas aktivitātes no interneta vides nepārcēla uz ielām – reāliem protesta pasākumiem, jo šobrīd sanāk, ka problēma nav tik nopietna, lai paceltu savu pēcpusi no krēsla un pret to iestātos. Lokālā skandāla iztirzāšana plūstoši tika sasaistīta ar pāvesta vizīti, kurai tuvojoties plašsaziņas līdzekļi sāka veidot aizvien izvērstākus sižetus un materiālus gan par pašreizējo Vatikāna saimnieku, gan Jāni Pāvilu II, kas pirms 25 gadiem apmeklēja Latviju. Tika vilkts kopā, cik nodokļu maksātājiem izmaksās Franciska viesošanās, ar kādu auto viņš brauks, kurš kopā ar viņu lidos lidmašīnā, ko pāvests ēdīs un vilks mugurā, ciemojoties Latvijā. Laikam jau jāpierod, ka katra ievērības cienīga cilvēka vizīte ja ne satura, tad vismaz formas ziņā līdzinās izklaides pasākumam.
Pāvests brīvu dienu dos
Atsevišķs stāsts ir arī par pretrunīgi vērtēto Saeimas 21. jūnija lēmumu 24. septembri šogad noteikt par svētku dienu un iedot tautai brīvdienu. Tas uzjundīja jaunas viedokļu sadursmes un komentāru jūru par to, ka „Latvijā baznīca ir šķirta no valsts" (ar to izprotot brīžiem pat fundamentāli pretējas lietas) un ka tad jau par brīvdienām varam noteikt vēl virkni datumu, ar ko gan pāvesta brauciens ir tik īpašs. Protams, neiztika arī bez mūžsenā argumenta, ka Latvijā jau tā brīvdienu ir par daudz un šādas izpriecas bliež pa valsts tautsaimniecības izaugsmi. Saeimas likumprojekta autori gan argumentēja, ka pastorālā vizīte ir nozīmīgs notikums kristīgās ticības piekritēju vidū visā Latvijā. Brīvdiena noteikta, domājot par vairāk nekā 300 000 Latvijas katoļticīgo un citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem, kuriem pāvests arī nav tukša vieta.
Jautājumā par brīvdienu tik tiešām nevar stingri pateikt, ka vienai pusei ir, bet otrai nav taisnība. Nav noliedzams, ka Franciska vizīte lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir nozīmīgs (varbūt pat reizi mūžā piedzīvojams) notikums un daudzi vēlējās apmeklēt ar vizīti saistītos pasākumus klātienē vai netraucēti sekot tiem līdzi plašsaziņas līdzekļos, kas darbdienas režīmā daudziem nebūtu iespējams. No otras puses, jāpiekrīt tiem, kuri apgalvo, ka nav korekti vienas konfesijas pārstāvi pacelt augstāk par pārējiem. Latvijā nav ar konstitūciju noteikta valsts oficiālā reliģija, līdz ar to nav pamata katoļticībai izrādīt īpašu labvēlību, vēl jo vairāk situācijā, kad luterāņu un pareizticīgo ir vairāk nekā katoļticīgo. Sarosīties var arī citu reliģiju pārstāvji, sak', Dalailama teju katru gadu apmeklē Latviju – varbūt viņš arī vienu brīvdienu saviem sekotājiem ir nopelnījis?
Idealizējam?
Protams, mēs visi apzināmies, kādēļ tieši pāvests bauda šādu attieksmi un daļēji arī privilēģijas. Gan amats, gan persona, kas to ieņem, jau sen ir pāraugusi lielākās (globāli raugoties) kristiešu konfesijas garīgā un faktiskā vadītāja lomu. Kaut arī par pāvestu vairs nerunājam kā Dieva vietnieku uz zemes, nav noliedzama viņa ietekme. Un ne tikai katolicismā. Pāvests mūsdienās izsakās un dod kritisku vērtējumu gan par laicīgiem, gan garīgiem jautājumiem, un viņa teiktajā ieklausās gan vienkāršā tauta, gan valstu vadītāji. Pāvesta nospiedums ir jūtams pat populārajā kultūrā, un, šķiet, tikai jau piesauktais Dalailama var lepoties ar tādu atpazīstamību, bet ne ietekmi. Pāvesta zīmols ir spēcīgs un tādēļ paģērē pienācīgu attieksmi, kas var būt arī kritiska.
Tas gan liek uzdot jautājumu – vai mēs pārāk viegli nenododamies elku pielūgšanai? Un runa nav tikai par pāvestu un kristietību. To redzam vai ik dienu, kad kāda autoritatīva cilvēka viedoklis tiek uzskatīts teju par nekļūdīgu, lai gan tam nav nekāda pamata. Tas vērojams arī uz politiskās skatuves, un piemēri meklējami gan pagātnē, gan tagadnē. Viens no idealizētiem pagātnes valstsvīriem Latvijā ir Kārlis Ulmanis.
Joprojām atminos, kā Joahima Zīgerista ceļš uz Saeimu (kad banāni un lietoti apģērbi vēlētāju vairs neņēma) tika burtiski bārstīts ar zemi no Ulmaņa kapavietas. Arī šobrīd daudziem politiskajiem darboņiem skatāmies mutē, kāri tverot katru viņu teikto vārdu, it kā tā būtu absolūta patiesība, taču nav izslēgts, ka jau pēc vēlēšanām viņus gāzīsim nost no podestiem, uz kuriem paši sacēlām. Bībelē teikts, ka cilvēkam ikdienā jāievēro mērenība. Mērenība attiecas arī uz nekritisku pielūgsmi.
26.09.2018.