Liepājas Simfoniskajā orķestrī trešo sezonu pirmo vijoļu grupā spēlē madoniete Rasa Kumsāre.
Tiekoties mūziķes darbavietā – koncertzālē „Lielais dzintars", Rasa atklāj, ka vienmēr ir gribējusi spēlēt orķestrī un šobrīd tā ir viņas ikdiena. Jebkurā darbā, protams, iestājas rutīna. – Pat mūzikas atskaņošanā, – aizdomājas vijolniece.
– Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai orķestris nav vienīgā izpausmes joma. Vēl spēlēju kamermūziku, bijuši vairāki koncertprojekti Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga" sastāvā; lai gūtu jaunu iedvesmu un enerģiju, esmu iestājusies Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā. Studēšu programmā „Kameransamblis", un ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem – čellistu Jāni Paulu un pianistu Rihardu Plešanovu – turpināsim sadarbību trio. Studijas būs papildu motivācija tikties, sagatavot repertuāru, veikt koncertdarbību.
Ierunājoties par leģendāro vēju pilsētu, Rasa neslēpj, ka Liepāja viņai šogad daudz devusi: – Beidzot sapratu šīs pilsētas potenciālu, to, cik te jauki un daudz ko darīt. Bija jāiešūpojas, jāpieslēdzas pilsētas ritmam. Sākumā viss laiks pagāja orķestrī, katra diena – starp kolēģiem. Tad vienā brīdī pārņēma izjūta, ka jāiet plašumā. Mani aizrauj dejošana, mācos salsu un citas dejas. Mēģinājumi vasarā rit pludmalē, dejot saulrietā, ar basām kājām siltajās smiltīs – tik patīkami! Starp citu, Liepāja ir viena no retajām vietām, kur smiltis dzied – kad ej pa liedagu bez apaviem, to tiešām dzird.
Apvāršņa paplašināšanai Rasa aizvadītajā vasarā piedalījās režijas kursos – projektā strādājošajiem, ko līdzfinansē Eiropas Savienība. – Kursi notika Rīgā, Kultūras akadēmijā. Bija aizraujoši un interesanti, – atzīst mūziķe. – Lekcijas vadīja šīs augstskolas mācību spēki, izcilas personības. Būt viņu tuvumā, uzņemt sniegtās zināšanas bija neizsakāmi vērtīgi. Man personīgi tas ir pašizglītībai, kursos iestājos aiz zinātkāres. Iespējams, manī ir kāds gēns no tēva (Artis Kumsārs. – Aut.), jo man ir ārkārtīgi daudz interešu. Nevaru atteikties ne no viena jauna izziņas avota. Tētim bija līdzīgi: ko tik viņš nedarīja! Direktors, politiķis, folklorists, dārznieks, bitenieks, tūrisma gids, dievturu vadonis… Viņam bija svarīgi kaut mirkli pabāzt degunu visur, kur kas svarīgs notiek. Apskatīties, izdarīt secinājumus un iet tālāk.
Rasai pasaules izziņa palīdz tiešajā darbā, spēlējot vijoli, jo ir daudz vairāk ideju, par ko aizdomāties, ko ielikt nošu partitūrā.
– Personības izaugsmei apvāršņa paplašinājums ir svarīgs, – piekrīt mūziķe. – Kad pirms pāris dienām pārlapoju tēta „Stipruma grāmatu", atcerējos vienu no viņa teicieniem, kas apstiprina manu tieksmi pēc jaunā. Viņš ļoti bieži atkārtoja vecmāmiņas sacīto, ka vērts staigāt pa gudro sliekšņiem, kamēr tie nodilst. Es tieši tā arī jūtos – staigāju un iepazīstu, un man nepietiks nekad.
Vaicājot sīkāk par vasaras nodarbībām, uzzinu, ka jūnijā režijas un dramaturģijas pamatus Rasa klausījās pie Elmāra Seņkova un Rasas Bugavičutes-Pēces. – Veidojām Ezeriņa stāstu un Blaumaņa noveļu dramatizējumus, tā bija radošuma meistarklase. Elmārs Seņkovs atgādināja, ka teātris ir stāstu stāstīšana, un mums visapkārt ir miljoniem stāstu. Sāku ieraudzīt un daudz vairāk novērtēt arī savu apkārtējo cilvēku dzīvesstāstus. Un atkal jau – tas tik ļoti sasaucas ar mūziku! Mēs orķestrī tāpat stāstām stāstus, tikai tie ir bez vārdiem, raisot iztēli un asociācijas.
Kursos Rasu aizrāva arī nodarbības skatuves runā. – Tā ir tēma, kas man sevī jāattīsta, jo nav mana komforta zona, – aizdomājas vijolniece. – Uzkāpt uz skatuves un kaut ko pastāstīt neliekas viegli, bet koncertos dažkārt nepieciešams pieteikt programmu, runāt ar skatītāju. Atceroties, kāds orators bija mans tētis, kas divas stundas no vietas varēja noturēt publikas uzmanību, – tas liek censties pamazām iet šai virzienā arī man.
Likumsakarīgi, ka Liepājā Rasa ir biežs viesis pilsētas teātrī. – Skatos repertuāra izrādes; kā mūziķe izrādē „Piafa" piedalos arī pati, – apstiprina madoniete. – Iespējams, novembrī būs vēl viens iestudējums, kurā kopā ar kolēģiem būs jāspēlē. Režijas kursi audzinājuši mani kā skatītāju. Ja esi procesa aizkulisēs, informācijas ir vairāk un paveras cits skatījuma leņķis.
Aizvadītajā vasarā Rasa darbojās arī Madonā. Latviešu mūzikas svētku ietvaros viņa mūzikas skolā vadīja vienu no meistarklasēm.
– Tā bija īpaša pieredze, jutu, kā no pirmās līdz pēdējai dienai pieaug bērnu un jauniešu uzticība, vēlme ieklausīties tajā, ko saku. Tas deva neiepazītu gandarījumu, nonācu siltā kontaktā ar jauniešiem, – komentē mūziķe.
Domājot par nākamajiem Latviešu mūzikas svētkiem, Rasai jau ir savs priekšlikums: – 2019. gads ir komponista Tālivalža Ķeniņa jubilejas gads. Šī latviešu dižgara dzīves lielākā daļa ritēja Kanādā. Pirms gada, kad kopā ar Ļaudonas kori biju Latviešu dziesmu svētkos ASV, iepazinos ar Tālivalža Ķeniņa dēlu Juri – talantīgu čellistu un komponistu. Viņam ir interese par Latviešu mūzikas svētkiem Madonā, un ļoti ceru, ka viņš varēs tajos paviesoties. Tālivaldim Ķeniņam ir skaista kamermūzika, un fokusu uz šo jubilāru nākamā gada svētkos vajadzētu likt.
Rasa piebilst, ka, iespējams, nākamajā vasarā viņa dosies uz Latviešu dziesmu un deju svētkiem Kanādā. Kā orķestra mākslinieci Juris Ķeniņš jau viņu ir ielūdzis.
– Man ļoti patīk ceļot, un liels prieks, ka profesija to piedāvā, – teic Rasa.
Septembra beigās Liepājas Simfoniskais orķestris savukārt dosies koncerttūrē uz Indiju un Šrilanku. Tā sastāvā būs arī kolektīva pirmo vijoļu grupas mūziķe Rasa Kumsāre.
26.09.2018.