Uz jautājumu par to, kā atceras savulaik ārzemēs pavadīto laiku, Ošupes pagasta ZS "Eglītes" saimniece Līga Joste atsauc atmiņā: – Vairākas reizes ir pabūts ārzemēs, un tie bija četri gadi, kad vasarās devos prom pastrādāt.
Nekad neesmu vēlējusies tur palikt ilgi, vien uz laiku. Tas bija studiju gados. Studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un pa vasaru devāmies piepelnīties. Vīrs, arī LLU students būdams, tur bija jau iepriekš bijis, un arī es pievienojos. Tie bija četri gadi, kad strādāju vasarās lauksaimniecībā. Sākumā pabiju Skotijā, kur lasīju zemenes, bet Anglijā vācu ābolus un sīpolus. Tā bija iespēja, jo nopelnīju naudu, ar ko dzīvot studiju laikā. Tur tomēr maksāja vairāk un varēja ko nopelnīt. Tomēr viegli nauda nenāca, bija pat ļoti grūti. Darba laiks sākās no pusseptiņiem rītā, un uz lauka izbraucām jau sešos rītā, jo bija jānokļūst līdz laukam, kur ražas vākšana turpinājās līdz pieciem. Atceros, ka vakarā vēl turpinājās šķirošana, lai produkciju varētu vest uz veikalu. Man ir lauku rūdījums jau kopš bērnības, bet tur vajadzēja izturību. Visgrūtākā pieredze bija, novācot sīpollociņus. Tur galvenā bija latviete, un, ja kas nepatika vai nebija pa prātam, sīpolu kastītes tika izbērtas. Tas arī pielika punktu un nolēmu: "Viss, strādāju te beidzamo reizi, neļaušu sevi pazemot!" Tagad ir citādāk – strādāju savā saimniecībā un sev, pati esmu noteicēja, ko un kā labāk darīt. Mēs ārzemēs esam tikai darbaspēks.
Atgriešanās savā vecāku saimniecībā Līgai saistījās arī ar situāciju ģimenē – tēvs tika aizsaukts mūžībā, mamma viena palikt negribēja, un arī darbs viņai vienai piena lopkopībā kļuva par smagu.
Ošupes pagasta ZS "Eglītes" saimniece Līga Joste savulaik bija izvirzīta jauno lauksaimnieku konkursam "Senču aicinājums", jo atgriezās vecāku saimniecībā un uzņēmās saimniecības vadību. Kopā ar vīru Kārli ir modernizēta lauku saimniecība, kurā, piesaistot ES fondu investīcijas, ir uzbūvēta jauna ferma. Arī ģimene pamazām sakuplojusi – aug trīs bērni: 11 gadu vecā Līva, Tīna, kam ir septiņi gadi, un Ernests, kam 14. septembrī palika gads.
Līga dalās domās, ka nemaz nevarētu iedomāties, ka bērniem būtu jādzīvo svešā zemē un jāmācās svešā valodā: – Meitas mācās Degumnieku pamatskolā, un bērni tiek audzināti patriotiskā garā, lai mīl savas mājas, savu zemi.
Kad vaicāju, vai ar piena lopkopību laukos var nopelnīt, Līga saka: – Lai gan piena lopkopībā situācija ir mainīga, iepirkuma cena svārstās te uz augšu, te uz leju, laukos izdzīvot var, protams, ar darbu un plānošanu. Piemēram, šogad sausajā vasarā, kad zāles lopbarības daudzumi ir mazāki, no daļas lopiņu bija jāšķiras. Saimniecībā paturētas ap 70 piena devēju.
Taujāta, kā tagad skatās uz ārzemēm, Līga saka: – Jā, kā tūriste, kā ciemiņš, ar citām interesēm un skatījumu. Reizi gadā plānoju ceļojumu uz Maljorku, kur ļoti patīk. Vairs nevaru iedomāties, ka būtu kurp jādodas strādāt citu labā, tāpēc vairs nebraukšu prom un arī nevelk. Tagad pašai savā saimniecībā daudz darāmā, un gribas būt kopā ar ģimeni, jo ārzemēs visvairāk izjūt ilgas pēc tuviniekiem, ja viņu nav līdzās. Protams, jaunībā kaut kur ir jāaizbrauc, lai gūtu pieredzi, rūdījumu, pamācītos svešvalodu, arī apskatītu skaistas vietas, bet galvenais – saprastu, kas ir kas. Varbūt citiem dzīve ārzemēs izveidojas veiksmīgāka, ir viegli iejusties un mājas vairs nevelk. Ar mani ir citādi. Savu vietu saskatu Latvijā, un savā saimniecībā ir, ko darīt. Taču strādāt, manuprāt, visur vajag, un par velti nauda no gaisa nekur nekrīt. Arī nauda iztērējas, visam mūžam nenopelnīsi. Ir jāzina mērķis, kam strādā un pelni. Mums vairāk ir jādomā par bērniem, viņu izglītību.
26.09.2018.