Latvijas Universitātes Madonas filiāles direktore LOLITA KOSTJUKOVA mīl ceļot un ar to aizraujas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem; tādējādi Eiropas valstis ir izbraukātas krustu šķērsu. Mūsdienās, kad robežas ir atvērtākas, biļetes lētākas un maršrutu saplānošanas iespējas – lielākas, tiek īstenoti braucieni arī uz tālākiem, eksotiskākiem un nepieradinātākiem galamērķiem. Tā šovasar Lolita nobraukusi 7000 kilometru ar autobusu un vilcienu, lai nokļūtu pie Baikāla ezera.
– Baikāls man šķita kas sevišķs, mistisks, kas īpašāks – obligāti redzamo vietu sarakstā. Filmās bija redzēta Sibīrija, bērzi, arī viss saistībā ar izvešanu, vilcieni, vagoni. Jau sen gribēju redzēt to savām acīm. Baidīja dārgās biļetes, politiskā situācija, tas, ka komforta līmenis tomēr nav tāds, kā pierasts Eiropā. Bet pēc brauciena visi mani stereotipi tika apgāzti, – atzīst Lolita Kostjukova.
Braucienam ar draugu gatavojušies, piesakot hosteli, iegādājoties nepieciešamās biļetes un sagatavojot vīzas. Rīgā iekāpuši autobusā līdz Maskavai (jo gribējies daļu brauciena pavadīt arī ārpus vilciena, turklāt tā biļetes sanākušas lētākas), kur pārsēdušies vilcienā. Brauciena ilgums ar vilcienu – četras dienas, kuru laikā šķērsotas vairākas laika joslas. Netverami šķitis tas, ka dažu pieturu starpā bijušas pat 6-7 stundas, kamēr Latvijā šādā laikā var pārbraukt pāri visai valstij. Lolita Kostjukova vērtē, ka braucienam ar vilcienu ir savs īpašais šarms; tāds, kādu rāda filmās. Braucienam viņa līdzi paņēmusi kaudzi sauso zupiņu, bet tas bijis lieki – katrā dzelzceļa stacijas pieturā vietējās tantes piepelnās, pārdodot gatavas pusdienu porcijas, vietējos dārzeņus, ogas, pašceptus pīrādziņus. – Iepriekš nebiju ēdusi – un tas man bija atklājums – saldos pīrādziņus, kas pildīti ar skābenēm un cukuru. Savukārt tik daudz čebureku, kā šī brauciena laikā, mūžā nebiju ēdusi. Bet tik garšīgi, un katrā pieturā tie nedaudz atšķiras. Ne mirkli vēderiem nekļuva slikti, jo tā tomēr ir mums pazīstama virtuve, turklāt tantes vēl cep kā senos laikos – no labiem lauku produktiem.
Ceļotāju galamērķis bijusi Irkutska, kur apmetušies nelielā hostelītī, no kura toties tikšana uz dažādiem apskates objektiem bijusi visērtākā. Tā kā satiksme tiek regulēta pēc vietējo „noteikumiem", nolēmuši neriskēt un ikdienas braukāšanu uzticēt taksometriem, kas salīdzinoši ar mašīnas īri arī bijis lētāk. – Izvēlējāmies kolorītu taksometra šoferi, kurš jaunības gados Rīgā bija taisījis „biznesiņu" ar metāliem un par to pasēdējis arī cietumā. Mums ar viņu bija ļoti interesanti, – Lolita nosmej.
Gandrīz katru dienu ceļotāji devušies uz Baikāla ezeru. – Tie laikam bija 60-80 eiro, kas bija dārgākās mūsu ceļojuma izmaksas, bet ko iesaku nepažēlot arī citiem tūris-
tiem, – par braucienu ar vilcienu „Kruglobaikaļskaja žeļeznaja doroga". Tas ir vecais ceļš ap Baikālu, vairāk nekā 100 kilometru garš. Ekskursija ilgst visas dienas garumā, vilciens brauc ar veco tvaika lokomotīvi, kurai priekšā vēl zvaigzne. Pieturiņās var izkāpt ārā, atkal sagaida vietējie pīrādziņi, dažādi muzejiņi. Pavadone visu izstāsta par vēsturi, rāda arī televizorā, kā tapa Baikāla dzelzceļš, cik tas bija grūti – klintī izcirst dzelzceļu tikai ar kaltu un āmuru. Mums spēlēja arī vietējais folkloras ansamblis, pirmo reizi dzirdēju īstu krievu balalaiku, romances, častušku. Pāris asaras no tām dziesmām man nobira; līdzīgi kā arī ar mūsu tautasdziesmām – ja tikai tā pa īstam ieklausies, tās ir tik dziļas. Krievu kultūra ir ļoti bagāta; apmeklējām arī etnogrāfijas muzeju. Tas ir vietējais kolorīts, kas noteikti jāizbauda, – viņa dalās iespaidos.
Ar kuģīti braukuši arī pa Baikāla ezeru, piestājot Oļhonas salā, kas ir Baikāla sirds. Tur autentiskumu radījušas neasfaltētās ielas vēl no seniem laikiem, smiltīs iebrauktas risas, kuru malās ganās govis. Nekādu ietvju vai gājēju celiņu, vecie elektrības stabi un lampas. Tas bijis kā ceļojums atpakaļ pagātnē, secina Lolita. Kā makšķerniece, vēlējusies arī pamakšķerēt, bet tad esot jāzina labas zivju vietas un tur iepriekš jāpiebaro. Toties Baikālam raksturīgās zivis – omuļus – gan dabūjuši nogaršot un kūpinātus vēl atvest kā suvenīru draugiem.
Izrādās, ka arī peldēties Baikālā īsti nevar. Lolita Kostjukova pastāsta: – Augustā, kad tur bijām, Baikālā bija tikai +10 grādu. Pēdējais ledus nokūst maijā; augusts, septembris ir vienīgie divi mēneši, kad Sibīrijā ir nosacīti silts. Ūdens nepaspēj tā iesilt. Ir buhtas jeb līcīši, kur cilvēkus ar kuģīšiem aizved (pieiet nevar, jo viss ir klintīs), visu dienu var peldēties, jo tur ir siltāks. Es gan sapratu, ja tik tālu atbraukts, 7000 kilometru, ir jāielien – trīcēdama, drebēdama izpeldējos.
Protams, izbaudījuši krāšņo un iespaidīgo pareizticīgo baznīcu apmeklējumus, Angāras upes varenību, pabijuši mongoļu jurtā un nobaudījuši viņu tradicionālos ēdienus, savukārt privātā zoodārzā Lolita īstenojusi savu sapni un paglaudījusi lācēnu. Viss bijis līdzsvarā, lai radītu ceļotājos neaizmirstamus iespaidus – gan dabas varenība, gan vietējie apskates objekti un vietas.
– Vienīgais, kas atsita deviņdesmitos gadus Latvijā – apkalpojošā personāla, ierēdņu attieksme. Vairāk ir uzsvars uz sodīšanu, tāpat arī ir birokrātisks bardaks. Piemēram, jau iepriekš mūs brīdināja, ka tūristiem regulāri ir jāatzīmējas imigrācijas departamentā, lai vispār tiktu atpakaļ mājās – pāri robežai. Tam pazaudējām visu dienu, izbraukājām četras departamenta iestādes, izbaudījām visu ierēdņu attieksmes buķeti, līdz beigās pateica, ka tas nemaz neesot nepieciešams. Pāri robežai tikām bez problēmām, tā ka līdz šai dienai vēl nezinu, kā tur īsti ir.
Bet kopumā tikām uzņemti ar tādu atvērtību un prieku. Ja pasaki, ka esi no Latvijas, ne visi uzreiz saprot, kura valsts tā tieši ir. Bet, kad pasaki "Pribaltika", uzreiz viss skaidrs – „Raimonds Pauls, Vaikule, Busulis". Viņus interesē, ko Latvijā par viņiem stāsta, mums – ko par Latviju. Paši cilvēki, ar ko runājām, nesaprot, kā var būt esošā politiskā situācija un cilvēki pie varas. Arī viņi ne visi ir apmierināti ar situāciju savā valstī. Bet dziļāk šos politiskos jautājumus nerisinājām, galvenais, ka viegli radām kopīgu un cilvēcīgu valodu, – teic Lolita Kostjukova.
Atpakaļceļā vienu dienu viņi vēl pavadījuši Maskavā, apmeklējot tūristu iecienītākās vietas – Sarkano laukumu, metro u. c. Noslēgumā viņa secina: – Varena valsts, kur ir tik daudz, ko redzēt. Noteikti brauksim vēl; viens no braucieniem noteikti būs uz Kamčatku, kur jau esmu paskatījusies biļetes nākamajam gadam. (Smejas.)
21.09.2018.