Ar savu pieredzi par sociālās palīdzības saņemšanu Madonā dalās kāda jaunā māmiņa:
„Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bija jāsāk domāt, kā tālāk dzīvot. Gribēju mazo laist dārziņā un pati meklēt darbu, bet bērnam atklājās veselības problēmas. Man vairāk sanāca būt mājās, lai bērnu pieskatītu, jo citu palīgu tajā nav, līdz ar to – kam gan vajadzīgs tāds darbinieks? Dzīvojām no tuvinieku atbalsta, no bērna pabalsta jau nekas nesanāk. Veselības problēmas arī nebija tādas, ka bērnam varētu kārtot grupu, izeju praktiski neredzēju. Madonā jau tā ir maz darba iespēju sievietēm; pārsvarā tie ir lielveikali, kur maiņu darbs ilgst garas stundas. Dienās, kad ar veselību viss kārtībā, nebūtu pat, kas bērnu aizved un izņem no dārziņa.
Sāka jau krāties neapmaksāti rēķini par komunālajiem maksājumiem, pat neatceros, no kurienes man atnāca doma vērsties sociālajā dienestā. Laikam vienkārši bija pienācis tāds izmisums, jo līdz tam nezināju, ko tas nozīmē un kā tas notiek. Biju domājusi, ka tas domāts tikai cilvēkiem, kam situācija krietni traģiskāka. Lai vai veca, man tomēr ir kaut kāda sadzīves tehnika, arī vienistabas dzīvoklis uz mana vārda. Bet, aizejot uz sociālo dienestu, izrādījās, ka manā situācijā lūgt palīdzību ir pilnīgi normāli. Darbinieces bija ļoti atsaucīgas un pretimnākošas. Apsekoja mūsu mājokli; citur dzirdēts, ka sociālie iet un kasās. Man nepiesējās, ne cik putekļu daudz, ne par kārtību mājās. Lai gan pieļauju, ka darbinieces pieredzējušas krietni vairāk…
Uzreiz tika piedāvāti 10 bezmaksas psihologa apmeklējumi, kas man tobrīd ļoti arī noderēja, jo biju jau laikam nonākusi līdzīgā stāvoklī kā depresija.
Mums tika piešķirta sadzīves ķīmijas paka, paka ar pārtikas produktiem, kur nebija tikai pliki putraimi, bet gan tiešām noderīgi produkti. Saņēmu trūcīgā statusu uz trim mēnešiem, ko ik pēc laikam pārskata un, ja finanšu situācija nav uzlabojusies, var pagarināt. Bērnam dārziņu uz šiem mēnešiem piešķīra bez maksas, apmaksāja daļu komunālo maksājumu, daļa zāļu bērnam bija bez maksas vai ar ļoti lielu atlaidi. Varēja apmeklēt arī ārstus speciālistus, kas tobrīd mums nebija aktuāli. Bija atlaides arī elektrības lietošanai. Situācijā, kad saplīsa pastaigu ratiņi, uzreiz man tie tika sagādāti – protams, ne jauni, bet pilnīgi normāli un lietojami. Drēbītes gan mums bija atdāvinātas pašiem, tādēļ pēc cita veida humānās palīdzības nebija nepieciešamības; uz zupas virtuvi arī ne reizi neesmu gājusi.
Ar laiku, lai nedaudz piepelnītos, sāku strādāt pagaidu darbiņus. Ir mēneši, kad tādā veidā iztikšanai varu sapelnīt pati, kad iet sliktāk, atkal pārskata trūcīgā statusa piešķiršanu, ja ienākumi uz cilvēku ģimenē ir zem 128 eiro. To es tagad skaidri zinu, ka sociālais dienests vismaz nepametīs cilvēku nelaimē."
12.09.2018.