Liezēres centrā jau daudzus gadus atradās necila, pelēka māja. Tā ne ar ko neizcēlās uz apkārtējo dzīvojamo māju fona, viesa drūmumu un nomāktību. Ēkas atrašanās vieta ir tā pati – Vidzemes iela, tikai nu jau tā izskatās daudz patīkamāka.
Maigi dzeltenā ēkas fasādes krāsa un baltie logu rāmji liecina, ka Liezēres ambulance piedzīvojusi pamatīgas pārvērtības. Ēkas remontdarbi tika uzsākti pērnā gada rudenī, tie turpina ritēt uz priekšu. Ambulances ēkai ir bagāta vēsture, māja pildījusi dažādu iestāžu funkcijas. Kopā ar zinošām Liezēres iedzīvotājām ielūkojāmies ambulances vēstures lappusēs.
– Liezēres pusē esmu ienācēja, neko daudz pateikt nevarēšu. Zinu vien to, ka tagadējās ambulances ēkā bija slimnīca, pirms tam – izpildkomiteja. Tieši tāpēc blakus ambulancei atrodas piemineklis, kas ir piemiņas vieta no šejienes izvestajiem bērniem un pieaugušajiem. Tepat blakus esošajos pagrabos viņus sadzina un turēja. Tobrīd viņi nezināja, kur ir šo bērnu vecāki. Visu nakti apkārt viss čumējis un mudžējis. Te bijusi arī dzemdību nodaļa, līdz šim brīdim, kad ēka funkcionē kā ambulance, – stāsta Liezēres bibliotēkas vadītāja Dace Madalāne.
Viņa piebilst, ka tagadējās ambulances ēka tika celta kā privātmāja – to savām vajadzībām un dzīvošanai cēlis muižas skrīveris. Neviens ambulances ēkas vēsturi īpaši pētījis nekad nav, tāpēc vienīgās ziņas par ēkas vēsturisko stāstu iespējams uzklausīt no cilvēkiem, kuri Liezērē dzīvo visu savu mūžu vai ir strādājuši šajā ēkā.
Četrdesmit sava mūža gadus Liezēres ambulancē (toreiz slimnīcā) ir nostrādājusi Austra Driķe. Viņa teic, ka slimnīca Liezērē tikusi atvērta 1955. gadā un šādā statusā ēka funkcionējusi līdz 1963. gadam, kad tikusi pārdēvēta par ambulanci.
– Divtūkstošajos gados ēka pārtapa par ārsta praksi un tā tika dēvēta līdz pagājušā gada vasarai. Pērn ambulanci sāka remontēt, agrāk māju sauca „Sauleskalns", tāda tā arī šobrīd izskatās – gaiša un saulaina. Nezinu gan, kā ēku sauks turpmāk. Varbūt paliks pie agrākā vārda, varbūt nodēvēs ielas vārdā, bet varbūt sauks vienkārši par ambulanci, – prāto Austra.
– Šajā ēkā es sāku strādāt no 1957. gada. Lai gan biju izmācījusies par feldšeri Cēsu medicīnas skolā, sāku strādāt kā māsa. Darbā slimnīcā nostrādāju līdz 1961. gadam, tad aizgāju strādāt par māsu bērnu apkalpošanā. Tanī laikā tas laukos sāka kļūt diezgan populāri. Protams, pilsētā viss notika ātrāk. Tā es arī nostrādāju līdz aiziešanai pensijā, un ar to mana profesija beidza pastāvēt, – vēstures lappuses pārlapo Austra.
– Nebiju tikai māsa bērnu apkalpošanā, tā kā bieži nebija daktera, mums vajadzēja izlīdzēt pacientiem arī jautājumos, kas tiešajos darba pienākumos vai profesijā neietilpa. Mums tolaik galvenā bija tagadējā zobārste Silvija Rozenberga. Viņa arī ārstēja bērnus. Viņa pati man teica, ka, beidzot stomatologus, Silvijas kurss bijis pēdējais, kam bija arī ārsta-terapeita tiesības. Tāpēc viņa arī varēja darboties šajā sfērā. Mainījās arī feldšeres, līdz pat šim brīdim tā ir Maija Kalniņa, nostrādājusi šeit visu savu mūžu, sākusi darboties mūsu pusē sešdesmitajos gados. Ļoti labi, ka toreiz slimnīca bija te – nekur nevajadzēja braukt, bija iespējams paārstēties tepat. Kādreiz mūsu pagastā bija ļoti daudz bērnu, atceros kā šodien, ka gada laikā piedzima piecdesmit bērni. Visas Liezēres pamatskolas klases bija paralēlās. Toreiz, kad atnācu uz šejieni strādāt, te darbojās Elizabete Gediņa, viņa Liezēres puses cilvēku vidū bija ļoti slavena. Viņai bija brālis, kurš strādāja par dakteri Vecpiebalgā, savukārt Andris Gediņš bija lors Cēsīs. Vispār visa Gediņu dzimta bija izslavēti dakteri, kuri ilgu laiku ārstēja mūsu puses cilvēkus. Vispirms mūsu slimnīca skaitījās piecu gultu slimnīca, šeit bija arī dzemdību nodaļa. Ambulances ēkā dzimuši ļoti daudzi liezērieši. Bijām, kā toreiz teica, trīs māsas. Tepat strādāja vecmāte, trīs sanitāres, veļas mazgātāja, kurinātājs, pavāre. Varu teikt, ka bija diezgan daudz darbinieku. Vēlāk slimnīca paplašinājās, pārtapa par desmit gultu slimnīcu ar nu jau divām dzemdību gultām. Nāca klāt vēl darbinieki, bijām pietiekami daudz.
Austra atceras, ka tajos laikos darba laiks nebija normēts, kā tas ir mūsdienās. Faktiski darba dienas stundu skaits bija noteikts, bet, kā saka Austra, neviens neraudāja, ja kāds ar lūgumu palīdzēt patraucēja arī nakts vidū. Visbiežāk esot bijusi nepieciešama feldšeres palīdzība, bet nereti cilvēki vērsušies arī pie viņas. Vienmēr pacientiem ticis palīdzēts, cik nu labi tas attiecīgajos apstākļos un situācijā bijis nepieciešams un iespējams.
– Ja tā padomā un jāpasaka, ko īsti mēs darījām, teikšu godīgi – nu jau mūsdienās laukos neko tādu vairs nedara. Piekrītu mūsu dakterei, kura vēl šodien saka, ka ārstējuši mēs cilvēkus neesam, tikai centušies novērst vai cīnīties ar slimību vai citu kaišu izraisītajām vai iespējamajām sekām. Mums taču nebija ārsta diplomu, neko daudz par medicīnu nezinājām, galvā visiem bija jaunības dullums, un ar to jau daudz ko var panāk, izdarīt. Bet dakterēt mēs cilvēkus nedakterējām, tikai palīdzējām, cik labi spējām. Pieņēmām dzemdības arī mājās, darījām visu, lai cilvēkiem palīdzētu, bet tāda pamata dakteru gudrībās mums nebija. Mūsu vidū nebija arī tāda izteikti galvenā, kurš izrīkotu, noteiktu, kas jādara. Strādājām visi kopā, lai cilvēkiem būtu labi.
Kā tika minēts, Liezēres ambulancē joprojām turpinās uzsāktie remontdarbi, bet ikviens, kam nepieciešama mediķu palīdzība, var ierasties Ozolu medpunktā jebkurā darba dienā. Liezēres pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Vāvere informēja pagasta iedzīvotājus, ka ēkas vienkāršotā fasādes atjaunošana ir pabeigta, bet vēl nepieciešams to pieslēgt ciema centrālās apkures vadam. Tiks izveidoti iekšējie siltuma tīkli un pakāpeniski veikts kosmētiskais iekštelpu remonts. No 1. novembra ambulancē strādājošās dakteres dosies pelnītā atpūtā, un Liezēres iedzīvotājus sāk mākt bažas un uztraukums par to, kurš turpmāk uzņemsies risināt pagasta iedzīvotāju veselības aprūpes jautājumus. Artūrs Vāvere stāsta, ka kopā ar Nacionālo veselības dienestu neatlaidīgi tiek meklēts jauns ģimenes ārsts, kurš turpmāk darbosies praksē. Viņš atzīst, ka situācija nav tik vienkārša, jo pilnai ģimenes ārsta prakses vietai pietrūkst aptuveni 400 pacientu.
Cerams, ka problēmas atrisināsies ātri un Liezēres pagasta iedzīvotājiem nebūs jāraizējas par to, ka pēc pašreizējo ārstu aiziešanas pensijā jāpaliek bez ģimenes ārsta.
05.09.2018.