Vasaras sākumā pirms 99 gadiem Latvijas teritorijā politiskie apstākļi mainījās strauji. Drīz pēc tam, kad 19. maijā no Rīgas aizgāja padomju varas spēki, sarkanarmieši kopumā atkāpās uz Latgali. Iepriekš Ziemeļvidzemē pret tiem cīnījās latviešu karavīri, kuru vienības sāka formēt Igaunijā, nozīmīga loma vasaras sākuma kaujās bija arī pašas Igaunijas armijai.
Atbrīvotajās teritorijās vajadzēja uzturēt un nostiprināt Latvijas Republikas kārtību. Sākumā tam kalpoja tā sauktās komandantūras – armijas aizmugures dienestam pakļautas iestādes. Tās sadarbojās ar pagastu pašvaldībām, rūpējās par mobilizāciju, pārtikas sagādi, transporta nodrošināšanu karaspēka vajadzībām, novadīja valdības rīkojumus, līdzdarbojās Latvijas pasu izsniegšanā. Komandantūrās apkopoja ziņas arī par pagastu lielinieku laika aktīvistiem, tur sākumā nonāca uz vietām aizturētie, vēlāk tos pārsūtīja uz citām aresta telpām. Komandantūras pastāvēja nepilnu gadu, to dokumenti saglabājušies Valsts arhīvā.
Noprotams, ka Madonas apkārtnē 1919. gada jūnijā-jūlijā komandantūras izveidotas luterāņu draudžu centros: Bērzaunē (vēlāk gan tā pārcelta uz Mārcienu), Cesvainē, Ērgļos, Liezērē, Lubānā, Ļaudonā, Vestienā. Komandantūra pastāvēja arī Madonā, kas tobrīd bija biezāk apdzīvotā vieta Lazdonas draudzē. Latgales pusē ar katoļu draudzēm komandantūras attiecīgi vēlāk darbojās Barkavā un Varakļānos. Atsevišķas komandantūras ar uzdevumu sekmēt armijas dzelzceļa satiksmi pastāvēja arī dažās stacijās. Komandanti parasti bija jaunāko pakāpju virsnieki, dažkārt arī armijas administratīvie ierēdņi, parasti tiem padoti līdz pārdesmit kareivjiem. Komandanti mainījās, tā Madonā jūnijā iestādi vadīja kapteinis Ervīns Daugulis, no 5. augusta – kapteinis Oto Magaziņš, no 13. oktobra – leitnants Rihards Liepiņš, no 21. oktobra –
leitnants Rozītis, no 4. novembra – virsleitnants Valdmanis. Madonas stacijas komandants bija mičmanis Jānis Ulmanis, kura dienesta pakāpi noteica kādreizējais dienests Krievijas kara flotē. Cesvainē no jūlija līdz oktobrim komandants bija Kārlis Čulkstens, kam augustā uzdeva pārraudzīt arī staciju.
Savdabīgāk komandantūras darbs kārtojās Liezērē. Citur parasti tās dienestā iedalīti iepriekš mobilizēti karavīri, bet te komandantūrā galvenokārt iekļāva agrākos zaļos partizānus. Arī pirmais komandants bija vietējais – leitnants Artūrs Veckalniņš, kas pirms tam šos pašus partizānus organizēja. Veckalniņš par virsnieku kļuva bez karaskolas beigšanas vēl Krievijas armijā – par personīgu varonību viņš vairākkārt apbalvots ar Jura krustu, katru reizi šis apbalvojums deva arī augstāku dienesta pakāpi. Viņa vietnieks sākumā bija cits liezērietis – leitnants Kārlis Plikausis, pēc tam Tirzītis. Liekas, bijušo partizānu pakļaušanās karavīru kārtībai ne vienmēr bija pilnīgi priekšzīmīga. Vienā pavēlē Veckalniņš rakstīja, ka dienestā esošajiem jāmācoties atdot godu (sveicināt) – to nevarot darīt ar kailu galvu, bez cepures, vai smēķējot – ar papirosu mutē. Pamācošs ir ieraksts 3. jūlija rīkojumā: „Esmu novērojis, ka daudzi no kareivjiem mazgājoties liek mazgājamās vannītes jeb spaiņus uz akas vāka tā, ka viss netīrais ūdens satek atpakaļ. Noliedzu uz to stingrāko tādu un pavēlu, ka neviens kareivs nedrīkst mazgāties par 3 soļiem tuvāk pie akas."
Pēc bermontiešu sakāves un austrumu frontes atvirzīšanās līdz nākamajai Latvijas robežai komandantūru loma visumā mazinājās. Zināms izņēmums bija Lubāna, jo tās apkārtnē darbojās pār frontes līniju pārnākušie sarkanie partizāni.
04.09.2018.