Četru stundu lidojums no Rīgas, un mākoņiem cauri sāk durties vulkānu virsotnes. Esam Islandē. Ja nu kādam grūtības gara acīm iedomāties, kur pasaules kartē atrodas Islande, atgādināšu, ka tā ir sala Atlantijas okeāna ziemeļos pavisam mazliet uz dienvidiem no polārā loka, no kuras ar roku aizsniedzama Grenlande un ar divām rokām – Amerika. Salā dzīvo ap 300 000 islandiešu, apmēram divreiz vairāk aitu un trīsreiz vairāk zirgu. Katru gadu pa Islandi klīst ap diviem miljoniem tūristu.
Ievada vietā
Ne tikai tūristi, arī globalizācija un darbaspēka brīvās pārvietošanās platā straumē veļas pār nelielo saliņu. Vairs nepārsteidz, ja, izvēloties veikalā pārtikas produktus, pie letes kasiere jums pavaicā skaidrā latviešu valodā: „Maisiņu vajag?". Latvieši salā ir, tāpat arī braļukas lietuvieši un poļi. Ir arī spāņi, portugāļi un grieķi (viens pat ar piedzīvojumu meklētājam īpaši atbilstošu vārdu –
Monte Hristo). Uz jautājumu, ko tad neguļas dzimtenē zem palmām, parastā atbilde ir: "Esmu piedzimis ne tajā zemē". Tā nu viņi sabraukuši Islandē "pārlaist vasaru".
Droši vien Islande nebūs īstā vieta, kur atvaļinājumu pavadīt tiem, kam vasarā patīk laist gurķi – pavadīt laiku dobēs vai gulēt karstās smiltīs pludmalē. Šeit oficiāli ir tikai divi gadalaiki – ziema un vasara. Vasaras iestāšanos islandieši nosvin ar brīvu dienu aprīļa otrajā pusē un priecīgi metas meklēt vasaras drēbes un mainīt mašīnām ziemas riepas pret vasaras apaviem. Tas nekas, ka vakar, ziemā, ārā bija 8 grādi auksts, šodien ir vasara un ārā ir 8 grādi silts. Klimatu Islandē nosaka Golfa straume, tāpēc ziemas ir siltas, vasaras vēsas un nevienu neizbrīna, ja vasarā uzsnieg sniegs. Galvenais un vērtīgākais domugrauds, ko dzirdam Islandē, ir vietējo atziņa, ka nav jāpievērš uzmanība laika prognozēm: „Pagaidiet 15 minūtes, un laiks mainīsies!"
„Cik te viss dārgs!" otrs populārākais teiciens, kas dzirdams Islandē. To dažādās toņkārtās un valodās izpilda tūristi. Islandes kronas kurss ir 1000 ISK – apmēram 8.70 EUR. Taupīgākiem ceļotājiem vismaz pirmajās dienās tā ir problēma, un tie bieži apmulst, redzot veikalos cenas ar 6 vai 7 cipariem. Skaidra nauda gan Islandē nav ļoti nepieciešama, tā noder tikai retu reizi – gandrīz visur var norēķināties ar bankas kartēm, pat tualetēs.
Reikjavīka
Pirmais tūristu medus pods mūsu pastaigā pa pilsētu ir "Sun Voyager" – stilizētas laivas skulptūra, kas galvenokārt kalpo neskaitāmiem pašģīmju cienītājiem par lielisku fonu. Vēl neliels gājiens, un esam pie modernās, 164 miljonus eiro izmaksājušās un 2011. gadā atklātās modernās koncertzāles "Harpa" ("Arfa"). Akmeņainā krastmala pie koncertzāles ir iemīļota vieta, kur mazāki un lielāki bērni sabūvējuši pilis un piramīdas no lavas akmeņiem.
Kā katrā solīdā tūristus piesaistošā pilsētā, Reikjavīkā ir gājēju ielas, kas galvenokārt domātas tūristiem. Te ir kaudzēm mazu suvenīru veikaliņu, juvelierizstrādājumu un saldumu tirgotavu, kafejnīcu un bāru, kā arī pāris muzeju frīkiem un neformāļiem – piemēram, veco datorspēļu muzejs, islandiešu pankroka muzejs. Arī "Vīru aprūpes centrs", kur kungiem atvilkt elpu, kamēr dāmas šopingo.
Kad gājēju iela pieveikta, nonākam līdz pilsētas vertikālajai un garīgajai dominantei – Halgrimura baznīcai (Hallgrímskirkja). Iespaidīgā luterāņu baznīca ir 74,5 metrus augsta, un tās izskats atgādina gan ērģeles, gan Islandei tik raksturīgo vulkāniskā bazalta struktūru. No rītiem šajā baznīcā spēlējot ērģelniece. Diemžēl vai nu mēs par vēlu modāmies, vai ērģelniecei bija kādas citas darīšanas, bet mūziku mums neizdevās paklausīties. Bija palikusi tikai zīmīte – „Netraucējiet ērģelnieci!"
Baznīcas priekšā ir par „Amerikas atklājēju" dēvētā Leifur Eriksson statuja. Islandieši ir pārliecināti, ka tieši šis dusmīgais vikings ar cirvi un zobenu pirmais no eiropiešiem atklājis Ameriku ilgi pirms Kolumba. Ļaunas mēles gan melš, ka tas noticis nejauši, ka Leifs vai nu aizgulējies, vai gadījusies kāda cita liga un viņa kuģis vienkārši aizšāvies gan Islandei, gan Grenlandei garām. Un tas ir ļoti ticami, jo, kā zināms, Kolumbs jau arī visiem stāstīja un pats ticēja, ka kuģo uz Indiju pēc melnajiem pipariem.
Vispār jāatzīst, ka Reikjavīka, kas tulkojumā nozīmē "kūpošais līcis", patiešām kūp – ģeotermālie resursi daudzviet paši lien no zemes, atliek tikai tos izmantot, lai ekonomiski, dabu nepiesārņojoši apkurinātu ēkas. Pilsēta dzīvo tehnoloģiski ļoti augstā līmenī ne tikai muzejos, kur ekspozīcijās rullē pašlaik tik aktuālā virtuālā realitāte. Pat ielās sarodas arvien vairāk supermodernu zāles pļāvēju robotu un traktorīšu, kurus, tiem noņemot stūri, var izmantot kā tālvadības pulti un traktorītis turpina savu darbu, šoferim sēdot zālītē un spaidot pogas uz pults (piedodiet, stūres).
(Turpinājums sekos)
6.07.2018.