Voldemārs Māliņš, kas maija beigās nosvinēja 90 gadu jubileju, vēl joprojām nodarbojas ar klūdziņu pīšanu. Viņš atzīst – kad var radoši darboties, tad arī gadu nastu tā nejūt. AGRA VECKALNIŅA foto
Tiekoties Voldemāra un Zinas Māliņu mājās uz sarunu, tiekam iesēdināti ērtos klubkrēslos, ko pirms gadiem 20-30 (sēžamo komplekts tapis laika gaitā) no kārklu klūdziņām darinājis pats mājas saimnieks. To jau tuvinieki un vietējie iedzīvotāji labi zina, ka Voldemāram jau labu laiku tāds hobijs, un reta esot tā māja Ļaudonā, kur nebūtu kaut kas no viņa pinumiem.
– Mans vectēvs bija sedlinieks, kas taisīja aizjūga piederumus un mazlietiņ arī pina. Acīmredzot, tur ir tas pirmsākums. Vectēvs ierādīja, un man tas aizgāja. Vecmammai pat bija krēslu nopinis. Kara gados kādas nedēļas bijām izdzīti no mājas, kad fronte nāca. Kad atgriezāmies, māja bija izlaupīta un arī krēsls pazudis. Kaut ko līdzīgu esmu mēģinājis taisīt, bet tieši tāds nav sanācis. Viens ir tas, ka katram ir savs „rokraksts". Vectēvam tas bija raupjāks, bet skaists, – atminas Voldemārs Māliņš. Arī viņa paša pinumu meistarība un dažādība ir vērā ņemama – jau minētie atpūtas krēsli, iespaidīgs grāmatu plaukts, puķu statīvi un uz grīdas liekami grozi ziedu vāzēm, protams, arī pītie groziņi. – Nu mēbeles ir atliktas maliņā, bet kādu groziņu pa ziemu uzpinu. Sevis mierināšanai var teikt – knibinos. Aizvadītajā ziemā kādus 15-20 groziņus vēl uztapināju. Ļoti labi ir tajās dienās, kad rodas kāda ideja – sēdi, pin, un nekas vairs arī nesāp, – secina pinējs, kurš pirms vairāk nekā 30 gadiem ieguvis arī Tautas daiļamata meistara nosaukumu.
Zīmīgi, ka materiālu klūdziņām viņš audzē un apdarina pats. Atkarībā no ievākšanas laika un apstrādes procesa var variēt ar klūdziņu krāsu, ar ko savukārt dažādo iepīto rakstu vai darinājuma nokrāsu. Meistars atklāj: – Kā nāk rudens, klūdziņas ir jānovāc, pēc tam jāapdarina, jānovāra, jānomizo, jāsašķiro, un tikai tad var sākt pīt. Pīšana ir tas patīkamais darbs, jo tad jau kaut ko radoši veido. Bet, lai līdz tam tiktu, ir jāizdara arī praktiskās lietas, kas ir šmucīgs un apnicīgs darbs. Tas jau kā dzīvē – lai līdz tam skaistajam tiktu, sākumā ir jāpastrādā.
Savukārt darba gadi Voldemāram Māliņam bijuši saistīti ar ko citu – padomju saimniecību un ciema padomes vadīšanu, kaut pēc izglītības ir agronoms. Voldemārs pastāsta: – Pirmais darba norīkojums man bija uz tā laika Priekuļu šķirņu pavairošanas staciju. Bet, kad tur aizbraucām, teica: „Nē, jūs pieņemt nevaram, brauciet uz ministriju, būs cits darbs." Tā es kādu laiku strādāju par zemes ierīkotāju, līdz armijai. Pēc armijas negribējās vairs klīst pa pasauli. Tad nozīmēja uz Stirnienes mašīnu un traktoru staciju (MTS), tagadējā Varakļānu novadā. Līdz kamēr kādā reizē mani ielika par priekšnieku. Nebiju ne ievēlēts, ne kā, tikai „ielikts". Taisīja Barkavas sovhozu. Nepilnus divus gadus nostrādāju inspekcijā Madonā. Jāsaka, nepatika, jo tomēr esmu lauku cilvēks. Meirānos bija kolhozs „Ļeņina ceļš", kur mani „ielika" par saimniecības vadītāju, arī priekšsēdētāju, līdz beigās mani atbīdīja uz Ļaudonu. Ļaudonā dzīvoju kopš 1971. gada, kad 20. jūnijā mani atveda un „ielika" par priekšnieku. Ziniet, pats gandrīz neko dzīvē neesmu izvēlējies, visur esmu praktiski „ielikts".
Dažādu saimniecisko netaisnību dēļ ar laiku Voldemārs darbu uzteicis un pārcelts strādāt starpsaimniecību uzņēmumā „Arona", vēlāk ievēlēts par ciema padomes deputātu, tad – priekšsēdētāju. Pēc pieciem gadiem šai vietā aizgājis pensijā.
Kādus viņš atminas kara gadus, pārmaiņu laikus? Voldemārs Māliņš atbild: – Gribas teikt, ka manai ģimenei laimējies. Karā negāja ne mans vectēvs, ne tēvs, ne arī es, un, paldies dievam, tas nav bijis jāpiedzīvo arī ne bērniem, ne mazbērniem. Bet tie gadi, varas maiņas tika pārdzīvotas. Atceros Ulmaņlaikus, kad man bija 13 gadu. Kaut ko jau kā puika atceros, arī 1941. gadu, kad nāca iekšā tā varenā tauta. Tāpat tā saucamais vācu laiks un „skaistā" kolektivizācija. No saimnieka četras govis paņem, vienu atstāj, kas skaitījās „kolektīva būšana". Kas tikai nav bijis! Daudziem kolhozu sākuma gadi ir briesmīgā atmiņā, jo tad par vadītājiem lika lielākos kliedzējus un brēcējus, līdzskrējējus – ko tad viņi prata? Ap 1965. gadu sāka likt kaut cik sakarīgus cilvēkus, nebija zelta laiki, bet saimniecības vismaz sāka dzīvot.
Nedaudz aizdomājoties, viņš piebilst: – Ziniet, mūsu laikā jaunie dzīvo krietni labāk, nekā mēs kādreiz. Es tādā vecumā, kā mani mazbērni, vēl nemaz nesapņoju par savu mājokli, par savu mašīnu. Tas viss tikai laika gaitā.
Septembrī Māliņu ģimene atzīmēs vēl kādu nozīmīgu jubileju – kopdzīves 65. gadadienu. Jaunākā meita Ilma Nereta strādā Nacionālajā botāniskajā dārzā, vecākā meita strādāja par dakteri Jēkabpils pusē, bet 57 gadu vecumā diemžēl mira. Vecvecāki var lepoties ar četriem mazbērniem, kuri arī, galvenais, dzīvo un strādā Latvijā.
27.06.2018.