Pretēji vai par spīti visā pasaulē notiekošajiem globalizācijas un urbanizācijas procesiem strauji pieaug arī iedzīvotāju vēlme pēc vienkāršām un dabiskām lietām, kas iespējamas tikai laukos, tikai dabiskā, civilizācijas nepārslogotā vidē.
Kamēr daudzi steidz pamest laukus un par savu dzīvesvietu labprātāk izvēlas lielpilsētu Rīgu, bikli, tomēr ieraugāmi vērojams arī atgriezenisks process.
Sanita Bērzkalna-Čevere pēc studijām un darba gaitām Rīgā jau gadu kopā ar ģimeni pārcēlusies un dzīvo mūsu novadā. Viņa ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, kur studēja tēlniecību, pirms tam studijās apguva keramikas jomu. Māksla ir Sanitas sirdslieta, pedagoģija – ikdienas darbs. Aizvadītajā mācību gadā viņa darbojās Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā, kur audzēkņiem mācīja tēlniecības pamatus un zīmēšanu. Paralēli skolotājas darbam ar tēlniecības objektiem piedalījās Vidzemes profesionālo mākslinieku izstādē „Tuvplāns", kas pavasarī notika Valkā, tāpat ar darbiem Sanita un viņas dēls papildina plenēra izstādi „100 krēsli", kas šodien tiks atklāta Madonas muzeja izstāžu zālēs.
– Kopā ar visu ģimeni dzīvojam Degumniekos pie maniem vecākiem zemnieku saimniecībā „Sauleskalns", – jautāta par izvēlēto mājvietu, atklāj Sanita.
– Vīrs kopā ar tēvu apstrādā zemi, es lipinu traukus un braucu uz mākslas skolu. Iepriekš dzīvoju Rīgā – studēju un pēc tam strādāju rehabilitācijas centrā. Uz Degumniekiem pārcēlāmies daļēji vecāku mudināti, redzēs, kā ies, kā iedzīvosimies. Mums ir divi bērni, abi mācās Degumnieku pamatskolā. Priecājamies, ka skolā ir mazas klases un bērniem patīk.
Vasarā ar keramikas darbiem Sanita nebaidās apgūt vēl kādu jomu – piepalīdzot ģimenei, viņa dodas uz amatnieku tirdziņiem.
– Tirgus jomā tas ir pats sākums, – atzīst māksliniece. – Bijām amatnieku tirdziņā Madonas pilsētas svētkos, nesen – amatnieku tirgū pie Sarkaņu Amatu skolas. Pilsētas svētkos gāja labi, tomēr jūtu, ka vēl mums nav īstā rūdījuma un prakses braukāt pa tirgiem. Iepriekš mākslas priekšmetus veidoju savam priekam, tagad nodarbojos gan ar mākslu, gan pedagoģiju.
Aicināta pakomentēt izliktos darbus, Sanita stāsta: – Nav tā, ka es ražotu ko vienu un rūpnieciski. Parasti veidoju visu, kas rodas iedvesmas ceļā. Veidoju gan saimniecībā noderīgus priekšmetus – dažādus traukus, svečturus, gan brošas un citas dekoratīvas lietas. Pamatā tā ir svēpētā keramika, kas tapusi ar malku kurinātā ceplī. Mājās cepli dedzinām reti, reizēm dodamies uz galvaspilsētu un cepli dedzinām bijušajā darbavietā. Rīgā savus trīs gadus strādāju rehabilitācijas centrā, vadīju keramikas nodarbības un apdedzinājām centra iemītnieku izveidotos darbus. Mani gaišie darbi – brošas, saktas – veidoti no baltā māla. Izmantoju arī tehniku, kad darbiņš tiek sāļots un ieberzts ar glazūru.
Jāuzsver, ka atšķirībā no citiem keramiķiem Sanitas darbos „nāk ārā" tēlniecības studijās iegūtais.
– Man grūti veidot parastus traukus – šķīvjus, krūzes, jo vienmēr gribas klāt likt arī figūras. Tā nu uz cukurtrauka uzlaidušies putni, svečturus rotā vēl citas figūras.
Kad ieprasos par Sanitas darbošanos pedagoģijā, viņa atbild, ka skolotājas darbs mākslas skolā ļoti patīk. – Skolā ir talantīgi bērni, strādāju ar 3., 4. kursu, savukārt 7. kursam mācīju tēlniecības pamatus. Divas meitenes, kas šogad mūsu skolu beidza, pie manis veidoja noslēguma darbus tēlniecībā.
27.06.2018.