Pēc desmit gadu pedagoģiskās darbības skolās Ludvigs Sēja sāk strādāt Ārlietu ministrijā par politiski administratīvā departamenta direktoru. Vēlāk ir sūtnis Vašingtonā, ģenerālkonsuls Londonā, sūtnis Kauņā. Ludvigs Sēja ir dziļi inteliģents darbinieks, labi izprot notikumus. Pēc Baltijas valstu okupācijas un sūtniecības slēgšanas atgriezās sākotnējā profesijā kā franču valodas lektors LU.
L. Sēja rakstīja par pedagoģijas jautājumiem, tulkoja literārus darbus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu un dažiem ārzemju ordeņiem. 1944. gadā viņu arestēja gestapo, ieslodzīja Salaspilī, tad Štuthofā. Izbēga, bet poļi viņu nodeva NKVD, tad – cietums Maskavā. No turienes izlaists ar sabeigtu veselību. 1961. gada 15. februārī slimība darīja savu. Ludvigs Sēja atdusas Rīgā, Meža kapos. (Pēc Jāņa Ķēniņa.)
No 1915. līdz 1934. gadam par latviešu valodas un literatūras skolotāju strādā Jānis Āboliņš, dzejnieks ar pseidonīmu Irvalds Sala. Iesaukts par "Zelta Āboliņu", laikam zelta degunkniebja dēļ. Mācījies Štiglica Mākslas skolā Maskavā, Valmieras Skolotāju seminārā.
Pirmā pasaules kara laikā kā bēglis no Kurzemes nonāk Madonā, māca latviešu valodu, vada teātra izrādes, lasa lekcijas, ir pilsētas valdes loceklis.
Marta Goliasa atceras: "Kā skolotājs Jānis Āboliņš bija ļoti prasīgs un stingrs. Stundās ieradās precīzi, bez nokavēšanās, vienmēr glīti sakārtotā apģērbā un nospodrinātos apavos. Visu viņa brīvo laiku aizņēma dzejas rakstīšana un publicēšana, kā arī skolas žurnāla "Asni" veidošana un teātra izrāžu vadīšana."
Tad J. Āboliņš pārceļas uz Rīgu, Valku, Igauniju, Otrā pasaules kara laikā nonāk Čehoslovākijā, tad Vircburgā, izceļo uz ASV. (Pēc Annas Āboliņas atmiņām.)
Madonas-Biržu skolās 1917. gadā latviešu valodu un literatūru mācīja mūsu novadnieks, rakstnieks Augusts Baltpurviņš. (Dzimis 21.06.1887. Vestienas "Kulitēnos".)
Marta Goliasa atceras: "Kaut arī viņam nebija nekādas speciālās izglītības, ar saviem izcilajiem darbiem – prozu un dzeju – spēja iegūt literatūras skolotāja vietu mūsu skolā. Mums, skolēniem, visneparastākais likās tas, ka viņš mācījās reizē ar mums. Mēs bieži viņu žēlojām, jo, badojoties un dzīvojot trūkumā, skolotājs – rakstnieks Augusts Baltpurviņš – kļuva arvien vārgāks. No skolotāja stundām atmiņā palikuši vārdi: "Emocija – rakstniecības teorija" un jaukie domraksti par dabu un tās mošanos. Mūsu skolotājam ļoti patika klausīties kora dziesmas. Klausoties meiteņu kora mēģinājumu, viņš aizmirsa krāsnī ieliktās pankūkas. 1921. gadā skolotājs aizbrauca uz Gulbeni, bet 1922. gadā, visiem par lielu pārsteigumu, ieradās uz mūsu izlaidumu."
Pēc tam viņš mācīja latviešu valodu Gulbenes, tad Alūksnes un Gaujienas skolās. 1908. gadā uzrakstījis "Agro rītu", tulkojis "Materlinku traģēdiju", "Zilo putnu".
1918./19. gadā fiziku māca Andrejs Bumbērs. Ir mācījies Baltijas Skolotāju seminārā, Maskavas universitātē studējis fiziku un matemātiku. Bet "juku" laikos aiziet uz Rīgu un strādā LU par asistentu, par fizikas-matemātikas lektoru. Uzraksta fizikas mācību grāmatu vidusskolām.
Jānis Dāvis – Biržu sieviešu proģimnāzijas dibinātājs un mācību grāmatu sastādītājs. Ciemodamies dzimtajā novadā, redz lauku meiteņu niecīgās iespējas sava dzīvesceļa izvēlē. Ziedo savus līdzekļus, iesaista redzamākos Biržu ierēdņus un panāk sieviešu proģimnāzijas atvēršanu Sarkaņu "Kalna Sprīzdānos".
Jānis Dāvis ir cieši saaudzis ar latviešu kultūras vēsturi, ar tās sabiedriskajiem centieniem. Ierakstījis vairākas lappuses mūsu tautas vēsturē. (Pēc A. Šildes.) Pēc Pirmā pasaules kara Jāni Dāvi pazina kā "Ābeču Dāvi". Tā nebija palama, bet gan saistība ar viņa izcilajiem panākumiem pedagoģijā. Viņš uzrakstīja "ābeci", balstoties uz analītisko un sintētisko skaņu metodi. Labi prazdams krievu valodu, uzrakstīja jauna veida ābeci arī krievu valodā. Grāmata tika ieteikta lietošanai un tika izdota miljonos eksemplāru, piešķirot jaunu ceļu Krievijas izglītības laukā.
Daudzie grāmatu metieni padarīja Jāni Dāvi gandrīz stāvus bagātu, bet viņa gaišais prāts vedināja naudu ieguldīt namu būvē Krišjāņa Barona un Avotu ielas namos, kā arī Bulduru vasarnīcā, kurā gan padomju gados iemitinājās jaunā vara. Tie bija daudzstāvu nami ar komfortabliem dzīvokļiem.
Viens nams tika atvēlēts nesmēķējošiem LU studentiem. Pats Dāvis gan dzīvoja ļoti pieticīgi, nelietoja alkoholu, nesmēķēja. Naudas līdzekļus izlietoja dažādu biedrību atbalstam, 1908. gadā nodibināja Vidzemes Antialkohola biedrību, bija tās priekšnieks. Piedalījās latviešu nacionālās skolas izveidošanā, paplašināja skolu tīklu.
Līdz 1939. gadam bija sarakstījis 78 grāmatas, emigrācijā sarakstīja vēl daudz rakstu, bet tad vairs nebija iespējas tos iespiest. 1940. gadā padomju vara nacionalizēja visus Dāvja namus, lika samaksāt ogļu un citus rēķinus, ko patērēja māju iedzīvotāji, nemaksājot Dāvim, lai "novilktu Dāvim pēdējo kreklu". 1944. gadā viņš devās trimdā, turpināja rakstīt, nodzīvodams 92 gadus – izcilu mūžu.
Kas ir Jānis Dāvis? Dzimis 1867. gadā Grašu pagasta Puteņu mājās. Beidzis Baltijas Skolotāju semināru un Viļņas Skolotāju institūtu. 12 gadu ir bijis skolotājs Tērbatā, vienlaicīgi papildinājis zināšanas Tērbatas universitātē. Tieši tur pavērās logs uz rietumu pasauli un jaunām atziņām, ko vēl nepazina Krievijā. Iegūtās zināšanas deva plašu rīcības apvārsni. Būdams sava novada patriots, Jānis Dāvis ziedoja līdzekļus Madonas-Biržu proģimnāzijas atvēršanai.
Ļoti lūdzu atsaukties Madonas pilsētas 1. vidusskolas aicinājumam dāvināt skolas muzejam aizgājušo laiku skolēnu mācību piederumus, formastērpus, skolassomas, maizes lādītes utt.
Autore: DAILA SEMBERGA