Uz globālās politikas skatuves šobrīd norisinās daudz Latīņamerikas seriālu cienīgu drāmu, kas daudziem ar aizturētu elpu liek sekot līdzi, kā gan samezglojums atrisināsies – kāds gala iznākumā būs Lielbritānijas Brexit, vai Itālija tiks pie premjera vai arī šķirsies no prezidenta un vai šī valsts pametīs eirozonu, kas lielā mērā nozīmētu arī pašas eirozonas beigu sākumu; ar ko noslēgsies cīņa pret Islāma valsti; visbeidzot – vai Donalds Tramps tiksies ar Kimu Čenunu un pasaule pieredzēs to, ka Ziemeļkoreja atmet savas kodolambīcijas un sapnis par apvienotu Koreju kļūst par realitāti?
Tieši Ziemeļkorejas jautājums šobrīd visvairāk nodarbina daudzu lielvalstu vadītāju un armijas virspavēlnieku prātus, jo centrālie iesaistītie tēli pie šī jautājuma varbūtēja mierīga atrisinājuma ir neprognozējami un ar lielummāniju apveltīti.
Nesaderīgi saderīgais pāris
Šogad pavasaris ir nesis ne tikai ziedoni dabā, bet arī iepriekšminēto valstu attiecībās. Atminēsimies, ka vēl pirms gada abu valstu vadītāji apmainījās ar pamatskolnieku līmeņa „laipnībām" tviterī un Kims veica raķešu izmēģinājumus, solīja nogremdēt ASV bāzes kuģi un palaist kodolraķeti uz Guamu, savukārt Tramps gan provocēja Kimu, gan uz draudiem atbildēja ar draudiem par postošu karu.
Šobrīd retorika mainījusies, un Tramps Kimu vairs nesauc par „mazu un resnu", bet gan „godīgu un atklātu", un arī Kims kļuvis savaldīgāks. Atsalums abu valstu attiecībās nav nejaušība. Ziemeļkoreja joprojām asi izjūt globālo sankciju sekas, kā arī vēlas uzlabot attiecības ar Dienvidkoreju, savukārt Trampam, kura prezidentūras laikā ASV ar lieliem ārpolitiskiem panākumiem nevar lepoties, šī ir lieliska iespēja pierādīt to, ko viņš visas priekšvēlēšanu kampaņas laikā borēja savam elektorātam, proti, ASV prezidents ir lielisks sarunvedējs un pamanās noslēgt izdevīgākos darījumus. Šī iemesla dēļ daudzi nopriecājās, dzirdot, ka abu valstu vadītāji vēlas tikties, kas neapšaubāmi būtu viens no gaidītākajiem pēdējās desmitgades notikumiem uz politiskās skatuves. Protams, Tramps nebūtu Tramps, ja necenstos uzturēt intrigu, jau pēc dažām dienām paziņojot, ka tikšanās atcelta, taču tas vairāk ir sabiedrisko attiecību gājiens. 26. maijā negaidīti notikušās tikšanās laikā starp Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas vadītājiem tika paziņots, ka Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns joprojām vēlas tikties ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, un Tramps, kaut arī mētājies ar tekstu „braukšu/nebraukšu", paziņoja, ka tikšanās joprojām tiek gatavota.
No publiskajiem izteikumiem var noprast, ka Ziemeļkoreja būtu gatava samazināt savu atomieroču arsenālu apmaiņā pret starptautisko sankciju atcelšanu, taču nav skaidrs, vai Phenjana būtu gatava pilnībā atteikties no savas kodolprogrammas, jo tā nodrošina Kima režīma un Ziemeļkorejas valsts pastāvēšanu.
Kadafi rēgs
Ja neskaita to, ka sarunu centrā ir divi cilvēki, kuru viedoklis var diametrāli izmainīties stundas laikā, viens no būtiskākajiem samezglojumiem sarunās ir paša Kima Čenuna nākotne. Ziemeļkorejas līderis nav muļķis un saprot, ka situācija var saasināties un viņu sagaidīt daudzu gāzto diktatoru liktenis, no kuriem vistiešākās paralēles iespējams vilkt ar Lībijas diktatoru Muamaru Kadafi. Arī viņš pirms aptuveni 15 gadiem nolēma vienoties ar toreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu par atteikšanos no sava kodolarsenāla apmaiņā pret ekonomiskiem labumiem no Rietumiem. Tomēr dažus gadus vēlāk viņa režīms tika gāzts Arābu pavasara laikā, un pašu Kadafi sagaidīja mokoša izrēķināšanās, kas varētu konkurēt ar skarbākajiem viduslaiku inkvizitoriem. Pati Lībija 2011. gadā, kad NATO atbalstītie nemiernieki gāza vairākas desmitgades valdījušā pulkveža Muamara Kadafi valdību, ieslīga haosā. Valsti pārņēma anarhija un konkurējošo bandu kari. Grūti iedomāties, ka kāds Lībiju varētu minēt kā iedvesmojošu piemēru, un arī Ziemeļkoreja vairākkārt minējusi Kadafi un Sadama Huseina likteni Irākā kā piemērus tam, kādēļ tai nepieciešami kodolieroči.
To, cik jutīgs ir šis temats, apliecina reakcija pēc neapdomīgajiem nesen amatā tikušā Baltā nama nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona izteikumiem, kas savulaik, strādājot ASV prezidenta Buša jaunākā administrācijā, bija viens no lielākajiem kara kurinātājiem un vienmēr ir iestājies pret sarunām un vienošanos ar Ziemeļkoreju par tās kodolprogrammas iesaldēšanu, savu roku savulaik pieliekot 1993. gadā noslēgtā līguma laušanai ar Ziemeļkoreju. Boltons nav slēpis, ka Ziemeļkorejas kodolraķešu problēmas risinājumu saredz, šo valsti likvidējot un ātri absorbējot Dienvidkorejā. Jau esot Trampa administrācijā, Boltons, publiski paužot Baltā nama nostāju, norādīja, ka Lībijas savulaik pieņemtais lēmums miermīlīgā ceļā atteikties no savas kodolprogrammas ir modelis centieniem panākt Ziemeļkorejas kodolatbruņošanos. Nav grūti iedomāties, cik smagi nopūtās daudzi diplomāti, dzirdot šos izteikumus, kas teorētiski varēja pārvilkt svītru sasniegtajam progresam.
Pat Tramps, kas ne par ko neatvainojas un nemēdz mainīt viedokli, apzinājās, ka viņa padomnieka izteikumi ir kļūda, un steidza dzēst ugunsgrēku, paziņojot, ka ASV neplāno Ziemeļkorejas jautājumu risināt, par paraugu ņemot „Lībijas modeli", tādējādi nonākot klajā pretrunā ar paša padomnieka izteikumiem.
To, vai abu valstu līderu tikšanās notiks un vai pavērsies cerību stars, ka Ziemeļkoreju varētu piemeklēt pozitīvas pārmaiņas, šobrīd ir grūti prognozēt, jo fundaments, uz kura tiek būvētas abu valstu attiecības, ir līdzīgs plūstošajām smiltīm, kurās iestigušie nevis mierīgi cenšas atrast cietu pamatu zem kājām, bet ik pa laikam krīt histērijā un veic drudžainas kustības. Pasaule noteikti būtu ieguvēja, ja Koreja atkal kļūtu par vienotu valsti un vairs nebūtu jārunā par kodolkara draudiem.
30.05.2018.