„Esmu diezgan tieša, un tas daudziem nepatīk, taču es neprotu aiz muguras čivināt, pasaku acīs, ko domāju. Varbūt manas domas ne vienmēr ir pareizas un reizēm arī nevajadzētu teikt visu, ko domā, taču tāds ir mans raksturs."
Ar šiem vārdiem sevi raksturo viena no biedrības „Melnais Piens" videointerviju cikla „Balto Matu stāsti" varonēm JEUŽENIJA ADAMOVIČA. Tiem, kuri pazīst Jeuženiju un nonākuši ar viņu saskarsmē, droši vien šis raksturojums nav pārsteigums, jo, teju visu savu dzīvi būdama aktīva sabiedrības pārstāve, Jeuženija ir pamanījusies iegūt gan domubiedrus, gan nelabvēļus. Darba mūžu viņa ir aizvadījusi vairākās iestādēs – valsts bankā, ieņēmumu dienestā, Madonas slimnīcā un pašvaldībā. Bijusi arī Latvijas Tautas frontes biedre, piedaloties LTF aktivitātēs, kā arī, būdama tautas deputāte, bija to vairāk nekā 8000 cilvēku vidū, kas 1990. gada 21. aprīlī Rīgā, „Daugavas" stadionā, rīkotajā Vislatvijas tautas deputātu sapulcē nobalsoja par nacionālās neatkarības deklarācijas projektu. Jeuženija tika ievēlēta arī iepriekšējā Madonas novada pašvaldības domes sasaukumā, kā arī vada Madonas pilsētas iedzīvotāju interešu aizstāvības biedrību, kuras redzamākā aktivitāte bija iestāšanās par Madonas slimnīcas pastāvēšanu.
Jācīnās ar vienaldzību sabiedrībā
Arī videointervijā Jeuženija nemēģina izpušķot savu sakāmo un nebaidās paust viedokli par to, kā viņa šobrīd redz sabiedriski politiskos procesus valstī.
– Mana ticība Latvijas valstij nav mazinājusies, taču ir daudzas lietas, kurām es nevaru piekrist. Šobrīd valda pārāk daudz egoisma un nesaskaņu paaudžu starpā. Cilvēkiem patīk žēloties, taču kopumā valda vienaldzība. Ar šādu nostāju ir grūti kaut ko mainīt uz labu. Cilvēki man dažkārt vaicā – par ko viņi Madonas novada domes sēdēs tur spriež? Sēdes ir atklātas, nu aizej, paklausies pats, tad gan redzēsi, gan dzirdēsi, taču diemžēl cilvēki ir pasīvi un viņus maz kas interesē. Avīzes neabonē un nelasa, ziņām līdzi neseko. Es bieži vien brīnos – kā tu vari dzīvot, neko nezinot par savu pilsētu, novadu? Līdzīgi ir arī valsts līmenī. Iedzīvotāji ir aktīvi sociālajos tīklos, taču bieži vien ar to viss aprobežojas. Nepieciešama konkrēta rīcība, lai tie, kuri šobrīd atrodas pie varas un nedomā par valsti, justu, ka sabiedrība viņus kontrolē un ir gatava uz rīcību. Taču mēs bieži vien tikai pasūdzamies soctīklos un viss. No otras puses, tie ir arī labs rīks, ko var izmantot. Piemēram, atzinīgi vērtēju portāla manabalss.lv aktivitātes, kas ļauj cilvēku iniciatīvām nokļūt politiķu redzeslokā, – skaidro Jeuženija Adamoviča.
Padomju mantojums
Daļēji problēmu Jeuženija saskata tajā, ka Latvija nav spējusi pilnībā atbrīvoties no padomju mantojuma sliktākās daļas, proti, vecajiem nomenklatūras darboņiem, kuri turpina noteikt dienaskārtību valstī.
– Dažkārt nodomāju – kā Latvija vēl noturas un nav pazudusi, pie varas esot cilvēkiem, kuri mūsu valsti velk kur nu kurais. Jā, ir jomas, kurās cilvēki no sirds cīnās, lai nosargātu latviskumu un mūsu tautas identitāti, taču ir grūti to izdarīt, ja apkārt valda varaskāre un naudaskāre. Tas liecina, ka mūsu valstī neiet to ceļu, kuru vajadzētu iet, jo daudzviet pie varas ir vecie komunisti. Ir tā dēvētie īstie komunisti, kuri laika gaitā savu pārliecību nemaina, taču ir arī tie, kas pieraduši pie varas un, būdami apveltīti ar labiem kontaktiem un oratora spējām, spēj izsisties un noturēties pie varas, arī režīmiem mainoties. Jaunie pie varas netiek, bet, ja kāds mēģina, tam ātri vien nolaižas rokas, jo viņiem pietrūkst drosmes gāzt vecos, kas, ciešām saitēm saistīti, turas pie varas. Valstij tas noteikti nenāk par labu. Mēs par to spriežam, raugoties no malas, taču kā viņi paši neredz un nejūt, ka valsts neattīstās pareizā virzienā? – savu viedokli pauž Jeuženija Adamoviča, piebilstot, ka nereti arī tos, kuri cenšas kaut ko mainīt un būt neatkarīgi, labi ieeļļotā sistēma bieži vien ievelk sevī un salauž.
Par spīti tam, ka ne viss mūsu valstī ir kārtībā, Jeuženija saglabā ticību mūsu spējām pārvarēt ikvienas grūtības.
– Mans vēlējums ir, lai Latvija un latvieši būtu mūžīgi. Lai mūsu jauniešos būtu spēcīgāka savas valsts apziņa, kas ļautu uzturēt un saglabāt latviskumu. Mani uztrauc tas, cik viegli daudzi pamet šo valsti, aizmirst tās valodu un tradīcijas. Tas noteikti ir mīnuss, un ļoti vēlētos to vērst uz labu, tādēļ aicinu jaunajā paaudzē stiprināt apziņu, ka Latvija ir mūsu tautas vienīgā vieta, kur varam sevi pilnībā realizēt, – novēl Jeuženija Adamoviča.
Biedrības „Melnais Piens" projekts „Balto Matu stāsti" tapis ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu, sadarbojoties radošā darbnīcu centra MCity dalībniekiem un Madonas Valsts ģimnāzijas mediju klases skolēniem. Gūt vairāk informācijas par projektu, kā arī noskatīties visas videointervijas iespējams www.facebook.com/baltiemati.
30.05.2018.