Skaistule Aiviekste, nesdama uz Daugavu Lubāna ūdeņus, kā krāšņas pērles savos krastos savērusi senas kultūrvēsturiskas vietas: Lubānu, Meirānus, Saikavu, Ļaudonu, Gostiņus…
Tā ir vienīgā upe, kas iztek no Lubāna, un lielākā Daugavas labā krasta pieteka – 114 km gara. Etnogrāfiski Aiviekste ir robežšķirtne starp Vidzemi un Latgali. Senākā literatūrā Aivieksti dēvē par Evīkštu, kam pamatā latviešu valodas vārds „vieksta" – ‘atvars, dziļa vieta, kas neaizsalst', bet tautasdziesmās tā ir mīļā Ivaisīte:
„Visas upes klusām tek,
Ivaisīte skanēdama.
Kā tai bija neskanēt –
Pilna tīra sudrabiņa."
Aiviekste nepieder straujām upēm – tai ir mazs kritums – 26,9 m
vai 0,2 m uz kilometru. Savulaik Edgars Zveja dziedāja Raimonda Paula „Aiviekstes pārcēlāja dziesmu": „Nav labi, ja dzīve tik rāmi kā Aiviekstes ūdeņi plūst…" (vārdu autors – Viktors Straume).
Aiviekstes baseinu aizņem meži (25%), purvi (15%), pārējās platī-
bas – palienes, pļavas, klāni. Aiviekstei daudz pieteku. Lielākās no tām labajā krastā – Iča, Piestiņa, Balupe, Pededze, Liede, Kuja, Svētupe, Arona, Veseta. Kreisajā krastā: Zvidze, Isliena, Alūksnīte, Braslava.
Aiviekstes ūdeņi bagāti zivīm. Tur mājo ālanti, sapali, plauži, līdakas, vimbas, asari, zandarti, vēdzeles un sami. Tāpēc upes krastos vasarā, bet ziemā uz ledus var redzēt makšķerniekus. Kaislīgs makšķernieks bija dzejnieks Jāzeps Osmanis. Pēc apprecēšanās kļuvis ļaudonietis, viņš daudz laika pavadīja uz upes, iepazinās ar vietējiem amata brāļiem un ievērojamākajam no viņiem – Šņores Pēterim – pat veltīja dzejoli „Ļaudonas saullēkts".
Aiviekstes baseins bagāts ar arheoloģiskiem atradumiem. Tie liecina pat par dzintara apstrādi Lubāna apkaimē, par stikla kausēšanu – Ļaudonā.
Visos laikos Aiviekstes ūdeņi ir saimnieciski izmantoti. Sevišķs bija plostu laiks. No augšgala – no Latgales, no Lubānas – nāca ļaudis ar plostiem un radīja daudz kustības un dzīvības Aiviekstes krastos. Plosti stājās un gāja, vakaros spīdēja ugunskuri, skanēja dziesmas. Ne velti gar Aivieksti rindojās krogi, no kuriem pats ievērojamākais bija Cūkas krogs. Pie tā Aiviekstes plosti tika nodoti Daugavas plostniekiem.
Īpašs laiks bija ledus iešana Aiviekstē. Kad gaisā juta pavasara palu smaržu un atskanēja ledus brakšķēšana, mēs, Ļaudonas vidusskolas skolēni kopā ar skolotājiem, skrējām uz upi. Tolaik, 50. gadu beigās, plostu bija maz – pa upi pludināja baļķus. Tie reizēm pie tilta veidoja bīstamus sastrēgumus. Jauniešu vidū vienmēr ir bijuši iecienīti laivu braucieni pa Aivieksti – sevišķi jau pavasaros, beidzoties skolas gaitām.
Kad augām, mums, Ļaudonas bērniem, Aiviekste bija lielākais vilinājums. Ne velti Ļaudonā ir Peldu iela, kas ved tieši uz upi. Peldēt mums iemācīja skolotāja Apsīte, kurai pašai bija divi puikas. Atļauja iet uz upi bija lieliskākais atalgojums par labi paveiktiem darbiem – ravēšanu, lapu kapāšanu, siena grābšanu. Vēsture atkārtojās, kad vasaras Ļaudonā vadīja mūsu bērni, viņi, tāpat kā mēs, lauzās uz Aivieksti.
Rakstniecei Ernai Ķikurei (1906-2003) vecāku mājas atradās Ļaudonas pagastā – pašā Aiviekstes krastā. Dzīvojot Monreālā, Kanādā, savā grāmatā „Mājas un ceļi" viņa atceras: „Ziemā Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži iebrauca ceļus pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un vēl tālāk uz augšu. Tā bija gluda, laba braukšana bez kalniem un lejām. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene (t. i., sasalusi zeme bez sniega. – A. A.), pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts."
Lejasgalā Aiviekstes gultnē atsedzas dolomīts, tā ir viegli viļņota. Te upē ir vairākas salas, sēkļi un akmeņainas krāces.
Uz Saciņu krācēm 1925.-1932. gadā uzcēla Aiviekstes hidroelektrostaciju. Līdz 1938. gadam, kad parādījās Ķeguma HES, šī spēkstacija bija lielākā Latvijā. Aiviekstes HES strādāja līdz 1969. gadam, tad to kapitāli atjaunoja, un tagad tā ir lielākā mazo upju spēkstacija Latvijā.
20. gadsimta sākumā Lubāna apkaimē un Aiviekstes augšgalā bija sevišķi lieli un ilgstoši pavasara plūdi ar lieliem apkārtnes iekopto zemju postījumiem. Plūdi, kas turpinājās vairākus mēnešus, tika piedzīvoti 1922., 1924., 1926. un 1928. gadā. Par plūdu cēloni uzskatīja Aiviekstes mazo kritumu, kā arī šauro, līkumaino, vietām seklo gultni. Pavasaros, uzņemot visu ieplūstošo upju ūdeņus, sākās Lubāna klānu applūšana 600 km2 platībā, kas bija sešas reizes lielāka nekā ezers dabiskajos krastos. Aiviekstē palu ūdeņu pieplūde bija trīs reizes lielāka nekā upes ūdens aizvadīšanas spēja.
Plūdu novēršanai jau no 19. gadsimta vidus tika veikti dažādi meliorācijas pasākumi, taču vērienīgākie darbi notika 1926.-1938. gadā. Šajā laikā Aiviekste tika iztaisnota par 8 km un tās gultne padziļināta 70 km garumā – posmā no Lubāna līdz Kujas ietekai.
Šos darbus vadīja ceļu satiksmes inženieris Antons Kursītis (1883-1968), kas par savu veikumu 1930. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. A. Kursītis vēlāk, Marģera Skujenieka valdībā (1931-1933), bija Latvijas satiksmes ministrs. 1906. gadā viņš bija beidzis Satiksmes ceļu inženieru institūtu Pēterburgā, bet no 1907. līdz 1914. gadam vadījis Bada stepes apūdeņošanas darbus Uzbekistānā.
1925. gadā efektīvākai darbu veikšanai A. Kursītis no ASV pasūtīja leģendāro bagarmašīnu, kurai deva vārdu „Spēkonis", – īstu milzeni par 283 000 latu. To pa dzelzceļu nesamontētu piegādāja līdz Jaunkalsnavai. No turienes pa Aivieksti tas nokļuva Lubānā. Lubānas muižas lopu kūtīs bija ierīkotas mehāniskās un kokapstrādes darbnīcas, kurās notika „Spēkoņa" montāža un vienlaicīgi arī 80 tonnu celtspējas liellaivu izgatavošana. „Spēkoņa" apkalpošanai no Bolderājā radītām detaļām sakniedēja speciālu pontonu, kā arī iegādājās velkoni „Kultūrtehniķis". 1927. gada maijā „Spēkonis" uzsāka Aiviekstes bagarēšanu. No upes tika izcelti
3 miljoni m3 grunts.
(Turpinājums nākamajā numurā)
18.05.2018.