2017. gada sākumā brāļu Jurjānu muzejā „Meņģeļi" tikās muzeja vadītāja Ieva Vilnīte un ērglēnietes Inese Mailīte un Ilze Mailīte. Ierunājoties par iespējamo sadarbību 20. gadsimta sākumā Latvijā ražoto pusautomātisko (Viļumsona) steļļu sakarā, tika nolemts, ka unikālās stelles, kas līdz tam atradās kādā šķūnītī Ērgļos, jāatjauno un, ņemot vērā faktu, ka brāļu Jurjānu tēvs bija apkārtnē slavens audējs, „Meņģeļi" ir īstā vieta, kur šīs stelles varētu atsākt pildīt savu uzdevumu.
– Tikšanās dienas nemīlīgais laiks sarunas aizvirzīja pie četrām gultām klētiņā. Sapratām, ka tur vajadzīgas pārmaiņas, jo līdz šim gultām izmantotie austie pārklāji savu laiku bija nokalpojuši, – „Staram" stāsta Ilze Mailīte. – Nolēmām uzaust jaunas segas un katru no tām veltīt vienam no brāļiem Jurjāniem – Pēterim, Andrejam, Jurim un Pāvulam, kuru vārdi latviešu mūzikas kultūrā ir īpaši, jo katrs no viņiem savā izvēlētajā jomā ir bijis pirmais.
Pēteris – vecākais no brāļiem – savu dzīvi veltīja tam, lai jaunākie brāļi iegūtu augstāko muzikālo izglītību. Pēteris nodarbojās ar mūzikas instrumentu labošanu un tirgošanu, kā arī iesaistījās brāļu Jurjānu mežragu kvartetā. Diemžēl dzīves nogali Pēteris nevadīja Latvijā, tāpēc viņam veltītajā segā atspoguļota daļa no dzimtenes – brīnišķīgās saulrieta krāsas virs Pulgošņa ezera. Tās vislabāk vērojamas no kalna, kur 1998. gadā uzstādīts tā gada Dziesmu svētku simbols „Gaismas ritenis". Atmiņas par Vidzemei tik raksturīgo skaisti pauguraino ainavu Pēterim deva prieka mirkļus tālajā Krievijā.
Andrejs. 2017. gada septembra beigās tapusī sega ir dāvana Jurjānu Andrejam dzimšanas dienā un arī kā atgādinājums par viņa paveikto. Šīs segas tapšanā iesaistījās vairāku paaudžu un pieredžu cilvēki, kas pārstāv Vidzemi un Latgali. Dzija pirkta Preiļos, krāsota Sarkaņos, bet austa Ērgļos. 2017. gada vasarā Sarkaņos notika TLMS „Rota" un Sarkaņu aušanas pulciņa nometne, kur vienā no meistarklasēm tika krāsota vienkārtīga vilnas dzija, lai parādītu, kā notiek krāsošanas process Vidzemes tradicionālajai šatiersegai. Droši var apgalvot, ka sega apliecina Jurjānu Andreja latvietību, uzņēmību, drosmi un vienreizīgumu, kas atklājas Vidzemes segas kompozīcijā.
Jurjānu Andrejs gāja plašus ceļus, viņa dzīves nozīmīgākie panākumi ievīti audeklā.
Jurjānu Andreja sega ieturēta klasiskā Vidzemes segas raksturā, kas akcentē viņa kļūšanu par klasiskās mūzikas pamatlicēju. Segas krāsu pārejas raksturo viņa aizraušanos ar folkloras vākšanu Vidzemē un Kurzemē. Tautasdziesmas grezno ikdienu, tāpat kā segu īpašu dara krāsainās svītras uz pelēkā pamata. Četras svītras simbolizē Jurjānu Andreju kā pirmā mežragu kvarteta (kopā ar brāļiem Pēteri, Juri un Pāvulu) dibinātāju.
Juris. Jura Jurjāna stingrais un noteiktais raksturs viņam ļāva sevi ierakstīt Latvijas mūzikas vēsturē. Tieši Juris Jurjāns bija pirmais, kas sarīkoja simfoniskās mūzikas koncertu, kurā skanēja tikai latviešu komponistu skaņdarbi. Par Jura dzīvi un darba gaitām var uzzināt no viņa sarakstītajām atmiņām. Tajās sīki izklāstīts arī par notikumiem un sadzīvi „Meņģeļos". Atmiņu stāstam caurvijas mūziķa prieks par dabu un zemi. Prieks ir galvenais vadmotīvs Jura segai.
Pāvuls. Jaunākais no mūziķu brāļiem kļuva par pirmās latviešu operas dibinātāju. Operas uvertīras, ārijas, dueti veido daudzveidību un spilgtumu, kas atspoguļojas segā. Visu krāsaino ietver pelēkbaltie toņi, kuros rodams miers un sagatavošanās nākamajam darbu cēlienam. Mieru Pāvuls rada Rīgas pievārtē – Langstiņos, tur savu māju uzcēla līdzās ezeram, jo savulaik ļoti iemīlēts bija bērnības ezers Pulgosnis. Mājās viņš gan varēja vērot dabas skaistumu ar miglas vāliem, ezera spožumu un dārza vienreizību, gan baudīt saules siltumu.
– Dāvinot segas brāļu Jurjānu muzejam, izjūtas ir brīnišķīgas, – atzīst Ilze Mailīte. – Prieks par to, ka kopā ar mammu man bijusi unikāla iespēja pabūt tik tuvu latviešu kultūras aizsācējiem, kas dzimuši „Meņģeļos", un priecājos par iespēju uz vēstures pamata izveidot ko jaunu. Latvijas TV videofilmā „Ziedoņa Kurzemīte: „Kā tur dzīvo!"" līvu valodnieks, tulks un dzejnieks Valts Ernštreits, apceļojot vietas, kas minētas Ziedoņa grāmatā, izteica šādus vārdus: „Uz vēstures pamata ir jārada arvien kaut kas jauns, lai tālākajā nākotnē pēc gadiem piecdesmit, simts, kaut vai pēc divdesmit pieciem vispār varētu atskatīties atpakaļ un varētu teikt, ka šis ir tas, ko mēs atceramies no 2000. gada vai 2020. gada. Lai nav tā, ka 2050. gadā mēs joprojām atceramies to, kas radīts 19. gadsimtā vai 20. gadsimta sākumā. Tanī brīdī, kad beidzas attīstības process, tā ir tautas nāve."
02.05.2018.