Turpinot iepazīstināt ar dokumentālo videointerviju cikla „Balto Matu stāsti" varoņiem, ar savdabīgu dzīvesstāstu noteikti uzmanības vērts ir masieris, skvoša entuziasts un brīvdomātājs VOLDEMĀRS SVILĀNS.
Viņa dzimtā puse ir Varakļāni, taču tālākais dzīves gājums lielākoties saistīts ar Rīgu un Madonu.
Sporta loma
Rīgā Voldemārs Svilāns iestājās Fiziskās kultūras institūtā (tagad – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). Sākotnēji viņš trenējās smagatlētikā, specializējoties svarcelšanā, taču vēlākajos institūta gados pārspecializējās uz loka šaušanu, kur ātri vien guva labus panākumus, labojot visus Latvijas rekordus, un arī šobrīd Latvijā nav daudz loka šāvēju, kas ar viņu spētu sacensties.
Voldemārs Svilāns atzīst, ka sports būtiski izmainīja viņa dzīves uztveri, taču ne viss vienmēr sportā ir tik skaisti, kā no malas izskatās. Kaut arī pašam pietika iekšējā spēka nepārkāpt to robežu, kad profesionālais sports pārtop veselības bendēšanā, Voldemārs Svilāns gan zina konkrētus gadījumus, kad cilvēkam dzīšanās pēc medaļām ir nodarījusi nopietnu kaitējumu, gan arī saprot šo sportistu domu pavedienu, kas līdz šādam negatīvam rezultātam noved.
– Ir patīkami nostāties uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Visi tevi sveic, fotografē, intervē. Parādies ziņu virsrakstos un jūties kā staigājot pa mākoņiem. Taču paiet nedēļa, divas, un interese noplok, tavi rezultāti nevienam nav svarīgi, un tu nolaidies no mākoņiem. Un atkal ir jācenšas sasniegt panākumus. Galvenais sportistu dzinulis ir publikas atzinība. Sportists tam, lai kļūtu par pasaules vai olimpisko čempionu, spēj pakļaut visu – gan veselību, gan dažkārt – dzīvību. Centieni sasniegt rezultātu bieži vien robežojas ar apsēstību un veselā saprāta zaudēšanu, – profesionālā sporta tumšo pusi, kurā netrūkst arī dopinga, atklāj Voldemārs Svilāns.
Nu jau aptuveni 40 gadu Voldemārs Svilāns strādā par masieri un neslēpj, ka šajā periodā gan mainījusies paša attieksme pret šo profesiju, gan arī cilvēku veselības problēmas laika gaitā ir kļuvušas citas – šobrīd daudz vairāk ir druknu cilvēku ar muguras problēmām. Masieris to saista ar modernā laikmeta ērtībām –
gan pārtikas produktu pieejamībā, gan mazkustīgajā dzīvesveidā.
Voldemārs Svilāns joprojām ir arī aktīva dzīvesveida piekritējs. Jau daudzus gadus viņa kaislība ir skvošs. Savulaik viņš savā mājā ierīkoja pirmo privāto skvoša kortu Latvijā un nodibināja biedrību, tās darbībā ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, taču interese par skvošu nav mazinājusies.
– Skvoša vēsture ilgst jau vairāk nekā 100 gadu. Spēle ir ļoti vienkārša – tu ar raketi sit bumbiņu, tā lido, un otrs cenšas trāpīt. Protams, jo vairāk šo spēli apgūst, jo sarežģītāka tā top, taču kā iesācējs, tā profesionālis no tās var gūt gan fizisku slodzi, gan emocionālu gandarījumu. Ja no manas dzīves pazustu skvošs, pat nezinu, ko darītu, jo tas ir lielisks veids, kā, tiekoties ar draugiem, vari fiziski un emocionāli izlādēties, – to, ka skvošs ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, uzsver Voldemārs Svilāns.
Izlauzties no padomijas
Runājot par divām sistēmām, kādās viņam un daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem ir nācies dzīvot, Voldemārs Svilāns kā lielāko salīdzinājumu min režīma uzspiestos ierobežojumus, no kuriem viens no jūtamākajiem bija ierobežotās iespējas izbraukt no Padomju Savienības.
– To, ka mūs tur rāmī, robežās, es izjutu ļoti asi. Tev te jādzīvo, jāstrādā, bet izbraukt ārpus Savienības un redzēt citas valstis, ja vien neesi privileģētā stāvoklī, nebija nekādu iespēju. Tādēļ, kad Mihails Gorbačovs sāka runāt par pārmaiņām Padomju Savienībā, tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Ja reiz ir pārmaiņu laiks, raudzīsim, vai varam apciemot Kanādā dzīvojošos tuviniekus. Notika brīnums, un mums deva atļauju izbraukt. Apciemojām radiniekus un atgriezāmies, taču kontrasts bija iespaidīgs. Interesanti, ka, jau ielidojot Kanādā, lidostas darbinieki mūs virzīja uz imigrācijas daļu. Sak', nelidojiet atpakaļ, kārtojiet palikšanu Kanādā. Vēlāk pat aizveda un parādīja privātmāju, kurā varētu dzīvot. Valodu iemācīties nebūs grūti, un arī darbu dabūsim. Acīmredzot valdīja uzskats, ka jāpalīdz cilvēkiem izrauties no Padomju Savienības. Taču mums tā vide, kaut arī patika, šķita sveša. Šeit tomēr viss bija saprotamāk un pieņemamāk, tāpēc atgriezāmies, – atzīst Voldemārs Svilāns.
Tiesa, vienlaikus viņš uzsver, ka pēc sava rakstura un būtības nespēj būt piesaistīts noteiktai vietai un neizslēdz iespēju, ka pēc dažiem gadiem var pārcelties dzīvot citviet, piemēram, uz Spāniju, kur jau vairākus gadus dzīvo un strādā abas meitas.
– Jā, pašreizējā dzīve Madonā man patīk, un diezin vai es kaut kur citur vēl atradīšu tik skaistu vidi kā šeit, taču pēc dažiem gadiem viss var mainīties. Iespējams, iespaidu atstājis tas, ka esmu daudz ceļojis un līdz 30 gadiem pat tā īsti pastāvīgi nekur nedzīvoju. Man ļoti patīk brīvības ideja. Tas, ka neesi ierobežots. Gribi – ceļo, spēlē skvošu, strādā vai nestrādā utt. Zinu, ka cilvēkiem tagad patīk par daudz ko sūkstīties, taču tas vien, ka vari izteikties, kritizēt, sūdzēties un tevi par to neliek cietumā, jau ir milzu vērtība, un daudzi diemžēl līdz brīdim, kamēr neiepazīst, kas ir nebrīve, to neapzinās. Ja man vaicā, kādā iekārtā es labprātāk vēlos dzīvot – šajā vai iepriekšējā, atbilde ir nešaubīga – šajā, – novērtēt brīvības sniegtās iespējas aicina Voldemārs Svilāns.
Kā vienu no brīžiem, kad Voldemārs Svilāns saskārās ar padomju sistēmas absurdumu un netaisnību, viņš atminas kādu tiesas prāvu, kurā tika tiesāts attāls viņa radinieks.
– Viņu tiesāja par parazītisku dzīvesveidu. Bija tolaik kriminālkodeksā tāds pants. Tuviniekam uzlika rokudzelžus un piesprieda gadu ieslodzījumā. Argumentu, ka viņam ir veca māte, kurai bija nepieciešama kopšana, tiesa neņēma vērā. Man notikušo bija grūti pieņemt, – stāsta Voldemārs Svilāns.
Biedrības „Melnais Piens" projekts „Balto Matu stāsti" tapis ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu, sadarbojoties radošā darbnīcu centra MCity dalībniekiem un Madonas Valsts ģimnāzijas mediju klases skolēniem. Gūt vairāk informācijas par projektu, kā arī noskatīties visas videointervijas iespējams www.facebook.com/baltiemati.
21.03.2018.