Rudenī „Stara" organizētajā konkursā „Latvijas spēks – tās cilvēkos"
pieminējām arī vīru, kuram ar Madonas pusi neilga saistība. Tas bija
mudinājums ieskatīties biezajā Ludviga Sējas atmiņu grāmatā „Es pazīstu
vairs tikai sevi", kas man šķita interesanta, laiku un cilvēku domāšanu
raksturojoša. To pagājušajā vasarā izdeva „Lauku Avīze".
Pamatā tā
aptver gadus divdesmit kopš vācu okupācijas sākuma Latvijā 1941. gadā un
līdz autora dzīvei pēc atgriešanās Rīgā no izsūtījuma vietas Komi.
Savukārt iepriekš divdesmit gadi strādāti Latvijas Ārlietu ministrijā.
1919. gada 12. augustā lūgumu pieņemt darbā rakstīja skolotājs:
„Augsti godātai Ārlietu ministrijai
Vēlēdamies turpmāk visus savus spēkus tieši ziedot mūsu tautas lietai un zinādams, ka Ārlietu ministrijai vajadzīgi darbinieki – valodu pratēji, es uzdrošinos piedāvāt savus pakalpojumus un lūdzu ierādīt man nodarbošanos pēc manām zināšanām un spējām. Franču valoda, literatūra un vispāri franču kultura man jau kopš ilgiem gadiem stāv tuvu, tādēļ es ļoti vēlētos, lai arī mana turpmākā darbība būtu saistīta ar franču lietām. (..)
1909. gadā atgriezos dzimtenē un tūlīt sāku strādāt kā franču valodas skolotājs Dubultu zēnu un meiteņu ģimnāzijās. Tur astoņus gadus nostrādājis, pārcēlos uz Madonu (Biržiem) kā reālskolas priekšnieks, kādā amatā sabiju divus gadus līdz pēdējam laikam."
Ludvigs Sēja (1885-1962) dzimis Džūkstes pagastā, beidzis skolotāju semināru Valmierā. Vairoties no iespējamām represijām, 1905. gada beigās viņš devās uz Franciju, studēja Grenobles universitātē. Pirmā pasaules kara laikā Madonā nonāca vairāki pedagogi no Luda Bērziņa vadītās skolas Jūrmalā, arī Sēja. Pirms gadsimta ceturkšņa runāju ar 1904. gadā Liepkalnē dzimušo Emmu Pētersoni-Kalniņu, kas vienu ziemu mācījās šejienes meiteņu ģimnāzijā. Viņa atcerējās, ka 1918. gadā kādu dienu pēc 18. novembra Biržu Izglītības biedrības barakā Avotu ielā bijis svinīgs sarīkojums. Skolotājs Ludvigs Sēja runājis par Latvijas valsts nodibināšanu, pēc tam Emma un citas meitenes uz skatuves dziedājušas „Dievs, svētī Latviju!". Zāles pirmajā rindā sēdējuši vācu armijas cilvēki, tie dziedāšanas reizē arī piecēlušies kājās, savas formas cepures turējuši uz saliekta elkoņa. Kad neilgi vēlāk Madonu ieņēmuši sarkanarmieši, Sēja apcietināts, esot viņam arī tiesa bijusi, taču viņš visus apvainojumus atspēkojis.
Drīz pēc iesnieguma uzrakstīšanas Sēju apstiprināja par ĀM preses nodaļas sekretāru, vēlāk viņš bija ministrijas Vācijas nodaļas vadītājs, pēc tam politiski diplomātiskā departamenta direktora palīgs. Sākumā līdzās pienākumiem ĀM viņš reizē strādāja Rīgas 2. ģimnāzijā, bija lektors arī jaunizveidotajā augstskolā. 1924. gadā Voldemāra Zamuela vadītajā ministru kabinetā kādreizējais skolotājs bija Latvijas ārlietu ministrs, pirms un pēc tam sūtnis Lietuvā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ģenerālkonsuls Londonā. Pēc Latvijas okupācijas atkal franču valodas pasniedzēja darbs universitātē.
Latvijas Centrālajā Padomē Sēja bija viens no vadītājiem, tāpēc arestēts, nonāca Salaspils nometnē, pēc tam Štuthofā. Polijā 1945. gada pavasarī viņš piedzīvoja frontes maiņu, meklēja iespējas uzņemt kontaktus ar ģimeni, kas neatradās padomju okupācijas zonā, taču atkal tika apcietināts, vēlāk pārvests uz Maskavu, tiesāts. Pēdējā atgriešanās dzimtenē 1958. gadā, pirms tam meklēta arī izziņa par darbu Madonā sakarā ar pensijas pieprasījumu.
Franču valoda diplomātiem starpkaru periodā bija itin ierasta, lai arī Sējam darbs neiznāca Francijā, Lietuvas ārlietu kolēģi par viņu atsaucās atzinīgi, arī Latvijas Centrālā Padome meklēja kontaktus ar cilvēkiem Igaunijā un Lietuvā.
21.03.2018.