Gadi iet uz priekšu, taču ir fundamentāli procesi, kas Latvijā tā arī nemainās. Viens no tiem – problēmas ar Dziesmu un deju svētku biļešu tirdzniecību.
LTV šonedēļ bija sagatavojusi izteiksmīgu sižetu, kas uzskatāmi liecināja, ka jau 2008. gadā tas pats biļešu tirgotājs – „Biļešu paradīze" – nespēja tikt galā ar svētku biļešu tirdzniecību, bet tādas lielas pilsētas kā Liepāja iedzīvotāji vispār no biļetēm nedabūja ne smakas. 2013. gadā – tas pats – sistēma uzkārusies. Redzam, ka desmit gadu ir bijis pārāk neilgs laika posms, lai Kultūras ministrija un citas svētku rīkošanā iesaistītās iestādes izdarītu secinājumus un no kļūdām mācītos.
Nopelnīsim?
Pašlaik tā vien šķiet, ka biļetes savā nozīmībā ir pāraugušas pašus svētkus. Pērn vēl norisinājās asas diskusijas koristu, dejotāju un arī citu sabiedrības pārstāvju vidū saistībā ar svētku repertuāru, tērpiem un organizatoriskiem jautājumiem (diezin vai kāds vēlas simtgades svētkos atkārtojumu ar tuvplānos ģībstošiem bērniem). Šobrīd to ir nomainījušas biļetes un daudzu cilvēku merkantila izpratne par svētkiem, saskatot tos tikai un vienīgi kā vieglas peļņas iespēju.
Iepriekšējos gados visai asi tika kritizēta prakse lielu daļu biļešu rezervēt tronim pietuvinātajiem. Šogad šādas runas dzird mazāk, un, iespējams, tas tādēļ, ka pašu biļešu masa ir lielāka. Šogad publiskā tirdzniecībā nonāca par 62% vairāk Dziesmu un deju svētku biļešu nekā iepriekšējos svētkos, taču vienlaikus pieprasījums pēc tām arī šoreiz vairāk nekā 10 reižu pārsniedza piedāvājumu. Vairums biļešu tika izķertas jau 3. martā, kas bija pirmā tirdzniecības diena, bet 5. martā vairs bija nopērkamas vien biļetes uz Latviešu vokāli simfoniskās mūzikas lielkoncertu un Sadziedāšanās nakti pēc svētku noslēguma. Secinājums? Lieliski, tauta ir izslāpusi pēc kultūras un nacionālo identitāti stiprinošiem kopības pasākumiem. Vismaz tā varētu domāt, ja vien liela daļa laimīgo biļešu ieguvēju jau tajā pašā dienā nesāktu biļetes tirgot ar daudz lielāku uzcenojumu. No vienas puses, nevar nosodīt kapitālismā dzīvojoša cilvēka vēlmi visu pārvērst precē, kuru liela pieprasījuma apstākļos pārdot par augstu cenu. Re, pat oficiālais biļešu tirgotājs „Biļešu paradīze", kaut arī ieguva izdevīgu līgumu ar valsti, pamanījās no tiem, kas biļetes pērk internetā, papildus iekasēt brangu komisiju. Savā prātā mēs vēlētos simtgades Dziesmu un deju svētkus būvēt kā baltu, neaptraipītu pasākumu, ko cilvēki uztvers kā kaut ko ārpus visa sliktā stāvošu, taču diemžēl no tā mēs aiziet nevaram – sākot jau ar pieminēto šķēpu laušanu par svētku repertuāru, turpinot ar biļešu tirdzniecību un visbeidzot ar dažu cilvēku dīvaino izpratni par šiem svētkiem. Nevienam nav noslēpums, ka daži operu apmeklē tikai tādēļ, ka tas skaitās prestiži un tādēļ ir vēlme savu uzpucēto ķermeni ik pa laikam aiztransportēt uz Balto namu, lai pagrozītos smalkajās aprindās, nevis klausītos Vāgneru. Diemžēl ik pa četriem gadiem daļa no šiem cilvēkiem par savu mērķi noskata Dziesmu un deju svētkus, un neviens viņiem nevar to liegt.
Hakeru uzbrukums
Vēl viens apstāklis šā gada biļešu tirgošanu atšķir no iepriekšējām reizēm, proti, hakeru uzbrukums. Pēdējā laikā to aizvien biežāk dzirdam, un dažbrīd jau sāk mākt šaubas, vai, tos piesaucot, galvenā nav vēlme maskēt pašu neizdarību. Arī „e-veselības" ieviešanas pīķa dienās, kad visi, kas to sāka lietot, saskārās ar problēmām sistēmas darbībā, visai ātri parādījās informācija, ka sistēma ir pārslogota un tās darbība apgrūtināta mērķtiecīga hakeru uzbrukuma dēļ. Tagad, izrādās, hakeriem kļuvusi interesanta arī simtgades Dziesmu un deju svētku biļešu tirdzniecība. Šo skaļo apgalvojumu ēnā gan palicis fakts, ka dažādi hakeru uzbrukumi gan valsts iestāžu mājaslapām, gan dažādiem mediju portāliem, gan cita veida interneta resursiem un datubāzēm notiek ik dienu, taču par tiem skaļi netiek runāts. Vienīgi tad, kad kādam jāpiesedz sava pēcpuse, pēkšņi atskārst, ka vismaz daļu vainas var piedēvēt anonīmajiem hakeriem, kuri uz savu galvu vai kādas trešās puses interesēs nodarbojas ar kiberuzbrukumiem. Šīs runas sāk atgādināt gaušanos par visuresošajiem krievu troļļiem, kuri veic uzlidojumus interneta portālu komentāru sadaļās un soctīklos. Troļļu fermu un troļļu eksistence ir pierādīta, taču tendence, ka ikvienu nepatīkamu izteikumu piedēvējam mistiskajiem troļļiem, jau sāk līdzināties farsam. Pat komentārs, kurā pausta nepatika par Daiņa Dukura žēlošanos par krievu sportistiem, tiek saistīts ar troļļiem.
Nevar noliegt, ka šāda pozīcija ir ļoti ērta. Tā mazina vēlmi un iemeslus pašiem analizēt savu darbību un sistēmu drošību. Varam ar vieglu roku darīt to, ko nereti esam pārmetuši savam austrumu kaimiņam, –
ārējā ienaidnieka meklēšanu un saskatīšanu ikvienā politiskā un nu jau pat sadzīviskā jautājumā. Tā ir bīstama, neveselīga tendence, un, kaut arī mums diendienā tiek skaļi atkārtots, ka katra informācija, ko uztveram, ir jāizvērtē kritiski, šobrīd tieši otrādi – mūsu kritiskā domāšana notrulinās.
07.03.2018.