„Pulkstens astoņi kad zvana, autobusu Madona-Lubāna Slaviešos jau mana…" Nudien, autobusa atiešanas laiks ir mīkla. Vasarā vai ziemā, rudenī vai pavasarī strādājošie cilvēki ar satiksmes autobusu brauc uz darbu, skolēni – uz skolu. Ne visiem ir mašīna, ar ko varētu pārvietoties.
Vienīgā cerība – satiksmes autobuss. Pirms rakstīt, pavēroju maršruta Madona-Lubāna rīta reisu. Vienu dienu autobuss pienāk desmit minūšu pirms atiešanas laika, otrā – laikus, trešā – jāgaida vairāk nekā pusstunda.
Ir sāpīgi raudzīties uz mazajiem skolēniem, kas mirkst lietū, salst pieturās, bet citreiz autobuss jau aizgājis.
Cik liels ir laika intervāls, kad pasažieriem jāierodas pieturā, lai sagaidītu savu autobusu? Tagad pieturās nav saraksta, cikos autobusam jābūt. Esmu neizpratnē, cikos ir atiešanas laiks no Švāna uz Lubānu? Kur ir tā vaina, kāpēc SIA „Madonas ceļu būves SIA" netiek laikus nokomplektēti autobusa maršruti? Saprotu, ka autobusa šoferis nav vāvere ritenī, kas dažu stundu laikā var izbraukāt pusrajonu. Ko šoferim darīt sliktos laika apstākļos, kad zemes ceļi ir slideni un nav kaisīti? Madonas rajona ceļi ir sliktā stāvoklī. Darīt sāk tikai tad, kad jau ir notikusi nelaime uz ceļiem. Reisā šoferim jābrauc un pasažieri galapunktā jānogādā. Taču kā lai pasažieris uzmin – cikos pieturā būs autobuss?
Autore: M. GAIDĪTE