1885. gada 10. novembrī pa ceļu gar Nekaras upi no Bad-Kanštates uz Untentīrhaimu (šodien – Štutgartes priekšpilsētas), skaļi trokšņojot un lēkājot ceļa grambās, ar tam laikam nepieredzētu ātrumu -12 km/h – joņoja kaut kas neredzēts – pasaulē pirmais divu riteņu (tiesa gan, tam sānos bija vēl divi atbalsta ritenīši) braucamais ar benzīna motoru.
Tam bija koka rāmis, ar dzelzi apkalti koka riteņi, koka dēlīša bremze un benzīna dzinējs, kas ar siksnas pārvadu bija saistīts ar neparastā pārvietošanās līdzekļa pakaļējo riteni; pārvadu atslābinot vai nospriegojot, varēja mainīt braukšanas ātrumu. Tā seglos lepni sēdēja Ādolfs Daimlers – Gotlība Daimlera, kam kopā ar Karlu Bencu pieder pasaulē pirmo reāli lietojamo auto konstruktoru gods, dēls. Pēc 7 km brauciena pa akmeņiem bruģēto ceļu ar satiksmes līdzekli bez jebkādiem amortizatoriem viņš paziņoja, ka uz šī „kaulu laužamā" vairs nekad mūžā nesēdīsies.
Taisnības labad jāsaka, ka Ā. Daimlers nebija pirmais, kas izmēģināja jauno satiksmes līdzekli, to izdarīja G. Daimlera kolēģis Vilhelms Maibahs. Daimlers vecākais motocikla ideju bija patentējis jau pirms gada, bet nesteidzās to „izgudrot", jo uzskatīja ierīci par komerciāli bezperspektīvu. Kad abi beidzot uzbūvēja pirmo 50 kg smago modeli, tas galvenokārt bija iecerēts nevis braukšanai, bet gan lai pārbaudītu dzinēja darbību. Četrtaktu viencilindra benzīna dzinējs spēja izdarīt līdz 600 apgriezieniem minūtē, tā jauda bija 0,5 ZS, cilindra darba tilpums – 264 cm3; mazie atbalsta ritenīši bija nepieciešami tāpēc, ka konstruktors Daimlers neprata braukt pat ar divriteni. Maibahs uzsēdās jaunajai konstrukcijai, apmeta līkumu pa pagalmu, izdedzināja caurumu biksēs (dzinēju darbināja ar benzīna lampas liesmā sakarsētas metāla caurulītes palīdzību), pateica dažus spēcīgus vārdus un braucamo iestūma dziļi šķūņa kaktā, no kurienes to vēlāk riskēja izvilkt jaunais Daimlers. Viņa brauciens, lai arī cik neērts un veselībai bīstams, pārliecināja abus konstruktorus, ka viņu izgudrojumam varētu būt nākotne, un lika turpināt darbu pie tā uzlabošanas. Pirmie divi Daimlera motocikli nav saglabājušies – tie gāja bojā, nodegot šķūnim, kurā tie glabājās, muzejos apskatāmas tikai to precīzas kopijas.
Daimlers un Maibahs nebija pirmie, kas mēģināja divritenim pierīkot dzinēju. 1869. gadā francūzis Perro, vēlāk virkne viņa sekotāju, šim nolūkam izmantoja tvaika dzinēju.
02.03.2018.