Dzirdot vārdu salikumu "Zemnieku brokastis", pirmais, ko iedomājamies, ir sātīgs ēdiens, piemēram – olas ar speķi, taču izrādās, ka "zemnieku brokastis" ir arī diskusiju formāts. Lai uzklausītu lauku saimnieku domas un diskutētu par Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) pēc 2020. gada, par tiešmaksājumu nākotni, par vides un klimata pasākumiem un ieguldījumu nepieciešamību, 16. februārī Madonā tika rīkota sanāksme "Zemnieku brokastis".
Jau pulksten 8.30 brokastu dalībniekus uzrunāja Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis un Lauku attīstības departamenta direktore Liene Jansone. Saruna norisinājās zemniekiem neierastā formātā – pie klāta brokastu galda – sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" mājīgajā atmosfērā. Bija ieradušies lauku saimnieki no Madonas, Ērgļu, Lubānas, Cesvaines un Varakļānu novada. Sarunā piedalījās arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs un SIA "LLKC" Madonas biroja vadītāja Aija Vīgnere.
Sarunu atklāja un vadīja Ringolds Arnītis: – Madonas puse ir īpaša, jo te ir daudz saimnieku, kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, ar piena lopkopību, bioloģisko lauksaimniecību, kā citos reģionos ir mazāk. Eiropas Komisija nākotnē domā likt akcentu uz vides jautājumiem, tāpēc svarīgi arī dzirdēt saimnieku domas par to, kā sadalīt ES tiešmaksājumus.
Liene Jansone uzsvēra, kāpēc ir svarīgi uzklausīt zemnieku viedokli: – Pagājušajā gadā nāca klajā EK pārdomu dokuments "Pārtika un lauksaimniecības nākotne", kur ir iezīmēti galvenie virzieni attīstībai. EK pēc 2020. gada grib dot ES dalībvalstīm brīvību lemt pašiem uz vietas, noteikt prioritātes un mērķus. Taču, ja ES dod finansējumu, ir jāformulē savas vēlmes, jādefinē, uz ko mēs virzāmies. Viens no galvenajiem ir tiešmaksājumi, kas ir būtisks KLP atbalsts. Norādījums dalībvalstīm – kā vienlīdzīgāk piešķirt atbalstu lauksaimniekiem. 77% no tiešmaksājumiem aiziet lielajām saimniecībām, kas apsaimnieko lielāko zemes daļu, bet tas ir tikai 2% no Latvijas kopējo saimniecību skaita. Jāparedz, vai tiešos maksājumus ir nepieciešams pārdalīt tām nozarēm, kam ir grūtāk iekļauties tirgū, piemēram, aitkopībai, dārzeņkopībai. Otrs – vides jautājumu bloks, jo Eiropā arvien vairāk saasinās ietekme uz vidi, tāpēc ir jāveicina videi draudzīga saimniekošana.
Taču pastāv lielas diskusijas ar pārējām saimniecībām – ir daudz bioloģisko saimniecību, bet nav produkcijas veikalā. Kā veicināt sasaisti ar primāro ražošanu un tālāk – ar pārstrādi? Trešais diskusiju temats ir investīcijas, kur gribētu saprast par maksimālajiem griestiem, par sadalījumu "lielām" un "mazām" saimniecībām. Izstājoties no ES Lielbritānijai, KLP finansējums samazināsies, līdz ar to jādomā par finanšu instrumentiem, lai naudai būtu atdeve. Svarīgs diskusiju temats ir arī risku pārvaldība, noskaidrojot, vai ir jāturpina apdrošināšana, vai jāveido riska uzkrājuma fondi, ja iestājas ārkārtas situācija un vajadzīga kompensācija.
Nākotnē nepieciešams saglabāt tiešmaksājumus
Lauku saimnieki aktīvi iesaistījās diskusijā un dalījās arī problēmās.
Ivars Ķirps, SIA "Atpūtas Z" valdes loceklis: – Vairāk nodarbojos ar graudkopību. Tiešmaksājumus noteikti nevajadzētu samazināt, jo Latvijai jau tā tie ir zemākie. Maksājumi Latvijas zemniekiem ir par mazu, un jācīnās par izlīdzinātu tiešmaksājumu līmeni visām ES dalībvalstīm. Nesen biju "Zaļās nedēļas" izstādē Vācijā. Viņiem produkcija ir lētāka nekā mūsu veikalos. Mēs nekādi nevaram konkurēt ar zemāku cenu, un lielajām saimniecībām tiešmaksājumus nevajadzētu samazināt. Manuprāt, mazajām lauku saimniecībām ir jāmaksā kāda noteikta summa, lai sakoptu laukus, tikai nevajag uzlikt birokrātisko slogu. 500 eiro bija domāts, lai dzīvotu laukos, sakoptu 1-2 ha zemes, un nevajadzētu kontroles. Arī mazajiem atbalsts ir vajadzīgs, jo būs, kas centīsies palikt lielāki, jo peļņa no hektāra ir maza. Labāk būtu, ja maksājumi visiem būtu vienādi.
Inga Jurevica, Sarkaņu pagasta ZS "Madaras" saimniece, nodarbojas ar piena lopkopību: – Varētu palikt 500 eiro mazo saimniecību atbalstam gadā, bet šo naudu nevajadzētu piesaistīt hektāriem. Svarīgākais, ka cilvēks laukos dzīvo un ap savu māju sakopj apkārtējo vidi. Citādi cilvēki ļoti turas, teiksim, pie tiem 5 ha, kas ir zuduši lauksaimniecībai. Arī, ja runā par "dīvāna zemniekiem", svarīgi, lai zeme nav zudusi lauksaimniecībai, jo tikko maksā par kaut ko, zemi labprātāk nomā nedod, bet labāk appļauj, jo ir ērti, dzīvojot, piemēram, Rīgā, saņemt platībmaksājumus. Manuprāt, mēs Latvijā tomēr neražojam, bet eksistējam, taču vajadzētu veicināt ražošanu.
Ieva Galiņa, Mārcienas pagasta "Kalna Vāveru" saimniece: – Uz laukiem atnācu no Rīgas, nodarbojos ar šķirnes gaļas lopu audzēšanu. Arī mums sākumā bija 20 ha, ko, atzīšos, pirmos gadus smalcinājām, bet sapratām, ka tam nav nākotnes. Tagad ir vairāk nekā 100 liellopu, aitas. Problēma ar "dīvāna zemniekiem" pastāv. Piemēram, saimnieks dzīvo Ventspilī, viņam ir 20 ha zemes, bet ir izdevīgāk savu zemi paturēt, to appļaujot. Ja "smalcinātājiem" par platību maksātu mazāku summu, varbūt situācija mainītos.
Aleksandrs Šrubs, LLKC lauku attīstības speciālists, Madonas novada domes deputāts: – Tomēr aizstāvēšu "dīvāna zemniekus". Esmu no Barkavas, netālu atrodas Lubāna ezers, kam apkārt ir daudz platību, kuras nav izmantojamas ne lopbarības ražošanai, ne kam citam. Neesmu pret to, lai "dīvāna zemniekus" piegrieztu, bet lai izvērtētu tās zonas, kur būtu jāatļauj smalcināšana, jo tur lauksaimnieciskā darbošanās nav iespējama.
Ringolds Arnītis: – Varbūt te ir jāskatās arī uz Vides ministrijas fondiem? Valmierā bija ierosinājums, ka tām piemājas saimniecībām, kas tagad saņem 500 eiro gadā, uztur kārtībā vidi, vajadzētu būt citu fondu atbalstam.
Inga Jurevica: – Ja nauda ir paņemama no kāda cita fonda un lauksaimniekiem paliek vairāk, tad – viennozīmīgi. Atbalsta nauda ir vajadzīga, lai Latvija izskatītos pēc sakoptas zemes.
Ivars Ķirps: – Katrs jau izvēlas pats, ko ar savu zemi darīs. Bioloģiskajiem ir noteikts, ka jāražo produkcija, tāpēc tas ir jāveicina. Labāk būtu, ja maksājumi visiem būtu vienādi.
Gunārs Vīgants, SIA "3 Dpro" valdes loceklis: – Esmu no Ērgļiem, nodarbojos ar gaļas lopkopību un graudkopību. Regulāri saskaros ar problēmu – labā zeme ir atgūta, jāiekopj aizaugusī zeme. Ja mums jāpaplašina zemes platības, jāiegulda milzīga nauda, lai tiktu galā ar celmiem, tad ar smalcināšanu varētu tikt galā vieglāk. Gribētu iestāties par to, ka tiktu iestrādāta norma, ka kādus 10% drīkst arī smalcināt.
Gunta Cunska, SIA "Viesaki": – Mums ir bioloģiskā saimniecība, turam šķirnes dzīvniekus, esam mežsaimnieki. Uzskatu, ka lielajām saimniecībām tiešmaksājumus nedrīkst noņemt, un tas ir saistībā arī ar vides faktoriem, jo tikai liels saimnieks pie mums var atļauties sargāt vidi. Smalcināšana bendē dabiskās pļavas, un tas ir pret Eiropas nostādnēm. Braucot pa Eiropas valstīm, redzam, cik skaisti ir izkoptie lauki, bet cik maz ir brīvās, neskartās dabas, kas mums ir un ko mēs nenovērtējam.
Aldis Strods, Varakļānu novada ZS "Laduži" saimnieks, : – Ir piena lopi, graudkopība, gaļas lopus sākām audzēt tikai pagājušajā gadā, kad bija slapjās, applūstošās pļavas. Manuprāt, smalcināšana nebūtu atļaujama, jo – vienreiz gadā nobrauc ar tehniku un saņem atbalstu. Kāpēc tādās platībās netur, piemēram, gaļas lopus?
Ringolds Arnītis: – Nedomāju, ka mums vajadzētu vairāk maksāt vidējām saimniecībām (30-100 ha) vai samazināt par kādu procentu tām, kas ir lielākas par 200 ha. Ir jāatstāj vienādi maksājumi. Nākotnē ir nepieciešams saglabāt pašreizējo tiešo maksājumu lauksaimniekiem struktūru, taču tā ir jāvienkāršo un jāpilnveido, turklāt jāatbalsta tie atbalsta pretendenti, kuri nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu. Tāpat Latvija neatkāpjas prasībā par tiešo maksājumu izlīdzināšanu, lai tie kļūtu taisnīgi un Baltijas valstu lauksaimnieki būtu vienlīdzīgos konkurences apstākļos ar citu ES dalībvalstu zemniekiem.
Vides pasākumi
Vides sadaļā vēl sarunas turpināsies, jo, kā uzsvēra R. Arnītis: "Attiecībā uz klimatu mēs, lauksaimnieki, sākot saimniekot, esam izmešu un seku radītāji vides emisijai. Viens virziens ir bioloģiskā lauksaimniecība, bet arī tā nenodrošina visu to, ko vajadzētu. Primārais ir paēdināt sevi un citus, ražot veselīgu pārtiku, bet visa Latvija nekad nesaimniekos bioloģiski. Jāpārdomā arī atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai. Tagad lielākoties maksājam par lopbarības sagatavošanu, par pļavām, par zāli, bet nemaksājam par pienu un gaļu, dārzeņkopībā gandrīz nav bioloģisko saimniecību, jo ir jācīnās ar kaitēkļiem, slimībām. Varbūt ir jādod atbalsts tām nozarēm, kur ir grūtāk?"
Elita Norberte, SIA "Springaita" valdes locekle: – Atbalstam būtu jābūt par gatavu saražotu bioloģisko produkciju, kas ir nodota bioloģiskajai pārstrādei un nonāk tirgū kā bioloģisks produkts. Ražošanas process būtu arī jākontrolē, vai produkts ir ražots bioloģiski.
Artūrs Čačka, ZS "Kalna Zīles" Dzelzavas pagastā, Madonas novada domes deputāts: – Katru gadu esmu palielinājis platības, lopu skaitu, bet pati bioloģiskā saimniekošana summā ir tā pati. Platībmaksākumi te neko neglābj, jo neteiktu, ka bioloģiskie lauksaimnieki dzīvo labi. Vienīgā peļņa sanāk tur, kur ir ganības. Bioloģiskais zemnieks neteiks, ka viņam šī saimniekošana ir tik izdevīga, īpaši gaļas liellopu audzēšanā. Gaļas cena nav konkurētspējīga.
Elita Norberte: – Cena ir tāda pati bioloģiskajai aitas gaļai kā konvencionāli audzētajai.
Gunta Cunska: – Mums ir bioloģiskā saimniecība, bet atdeve no gaļas lopiem sāk nākt tikai 6.-7. saimniekošanas gadā. Uzskatu, ka ieņēmumos no ha, kas šobrīd ir noteikta bioloģiskajiem saimniekiem, ir jāierēķina arī ganāmpulka atražošana.
Gunārs Vīgants: – Nobarot gaļas lopu, sadalīt un realizēt vai pārdot 8 mēnešu vecumā? Peļņa būs tikpat liela. Subsīdiju politika neatspoguļojas gaļas cenā.
Inga Jurevica: – Ja par parasto pienu maksā 28 c/l, bet par bioloģis-
ko – par dažiem centiem vairāk, starpība ir pārāk maza, lai mocītos izpildīt visas bioloģisko saimniecību prasības. Mēs to zemi nemaz tik briesmīgi neindējam, tas lops nav tik briesmīgs, piens, kas nav bioloģisks, atbilst visiem bioloģiskajiem kritērijiem, jo lops ēd to pašu graudu un zāli, nekādu indi neesmu spējīga nopirkt.
Dzintra Simsone, AS "Cesvaines piens" valdes priekšsēdētāja: – Ražojam piecu veidu bioloģisko sieru. Patlaban liels pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas ir no Eiropas valstīm, Skandināvijas, arī Austrālijas. Latvijā pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas ir mazs, bet mums pārstrādei bioloģiskā piena pietrūkst.
Par ieguldījumiem
Ringolds Arnītis: – Lauksaimniecībai atbalsts būs, tikai jāskatās, vai tas dos papildu ienākumus. Varbūt jādomā par aizdevumiem, un, ja sasniedz rezultātu, kredīts tiek dzēsts. Varbūt būs sfēras, kas ir ienesīgas arī no mazas platības.
Jānis Zeps, SIA "Jaunzemnieki Z": – Mūsu sfēra ir ne tikai graudkopība, arī puķu audzēšana. Izņemot "modernizāciju", citu atbalsta veidu nav. Ja siltumnīca ir 1000 m2, tā tiek atbalstīta kā graudu hektārs, bet audzējam puķes "Depo" veikaliem. Lai paplašinātos, lai nonāktu Holandes līmenī, ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Latvijas tirgus ir mazs, tajā – liela konkurence, bet mēs audzējam kvalitatīvu preci.
Raimonds Melderis, ZS "Līvi": – Pārstrādē esmu sapratis, ka jāražo tik, cik vien lēti var, bet vajadzīgi milzīgi investīciju apjomi, lai mazais ražotājs paceltu pārstrādi.
Artūrs Čačka: – Jābūt gan grantam, gan aizdevumam, bet aizdevumam jābūt pievilcīgam procentu ziņā.
Inga Jurevica: – Ja fermu nemodernizēsim un neveidosim mūsdienīgus apstākļus, nebūs, kas strādā. Ir jātiecas sasniegt augstāku līmeni. Labs atbalsts bija jaunajiem lauksaimniekiem, ko jācenšas saglabāt.
Diskusija noslēdzās par riska pārvaldību. Zemnieki noraidīja ideju par obligātām iemaksām un riska fonda izveidi nacionālā līmenī. Būtu nepieciešams saglabāt valsts līdzfinansējumu, bet pamatā katram saimniekam ir jārada savs risks fonds.
21.02.2018.