Esam iesoļojuši 2018. – Latvijas simtgades gadā, kad vienlaikus varam gan atskatīties uz aizvadītajiem raibajiem 100 gadiem, gan ar piesardzību vai drosmi ieskatīties nākamajā Latvijas valstiskuma periodā.
Latvijas simtgadi var iedalīt trīs periodos: pirmās brīvvalsts, okupācijas laiks un periods pēc neatkarības atjaunošanas. To cilvēku, kas glabā atmiņas no visiem trim posmiem, vairs nav daudz, mazāk kļūst arī to, kam padomju periods saistās ne tikai ar bērnības, bet arī pieauguša cilvēka gaitām. Savukārt ir uzaugušas jau teju divas paaudzes, kurām šī Latvijas valsts ir vienīgā, ko tie pazīst. Dokumentālo videointerviju cikla „Balto Matu Stāsti" veidotāju vēlme bija radīt tiltu starp paaudzēm, kuru pieredze ne tikai atšķirīgā vecuma, bet arī vēsturiskā un sociālā fona dēļ bieži vien nepārklājas, taču šī komunikācija ir svarīga.
Viena no Madonas novada personībām, kuras teiktajā ir bijis un joprojām ir vērts ieklausīties, ir bijusī ilggadējā Madonas kultūras nama direktore Skaidrīte Strade, kuras mūža lielākais aicinājums ir bijis teātris. Ne velti viņa teju 50 gadu ir bijusi R. Blaumaņa Madonas Tautas teātra virzītājspēks.
Skaidrītes Strades dzimtā puse ir Liepas pagasts Cēsu pusē, viņai dzīvojot vien dažu kilometru attālumā no Eduarda Veidenbauma „Kalāčiem". Jau bērnībā, mājās uz improvizētas skatuvītes izspēlējot uzvedumus, nobrieda apņēmība, ka teātris ir tas, kas saista visvairāk, un skola šo apņēmību tikai nostiprināja.
– Man bija kolosāla klases audzinātāja, kas prata katru cilvēkbērnu ievirzīt tajās sliedēs, kas viņam būtu piemērotākās. Īsta Ulmaņlaiku dāma, kas prata piecas svešvalodas. Viņai bija tradīcija katru gadu iestudēt vienu izrādi, kā arī skolēnus, kuri ceturksnī nenokavēja nevienu stundu, viņa veda uz Rīgu, lai noskatītos teātra izrādi. Tik ļoti vēlējos redzēt izrādi, ka nenokavēju nevienu stundu. Vienlaikus otra skolotāja, kas atstāja vislielāko iespaidu, bija pionieru vadītāja. Tāds bija laiks, kurā es augu un kurā uzauga arī visi pārējie, – bērnību ieskicē Skaidrīte Strade.
Arī vēlāk interese par teātri neapsīka, un Skaidrīte iestājās Kultūras akadēmijā teātra fakultātē režijas nodaļā, to pabeidzot, kļuva par amatierteātra režisori. Mācības piecus gadus turpinājās Sanktpēterburgā (toreizējā Ļeņingrada) un divus gadus – Maskavā.
– Tolaik izdevās satikt daudz interesantu cilvēku, un tas, ko guvām, skatoties izrādes un tās vēlāk analizējot, bija neatsverama pieredze. Iemācīties tu vari tikai tad, ja ej pasaulē un skaties procesus, kas notiek visapkārt, izsverot, ko no tā visa vari paņemt sevis pilnveidošanai, – norāda režisore.
Atnākot strādāt uz Madonu, darba gaitas Skaidrīte Strade uzsāka Madonas kultūras namā.
– Ļoti priecājos, ka nonācu Madonā un varēju strādāt toreizējās kultūras nama direktores Martas Kraslovskas vadībā, kas mani izveidoja par kultūras nama darbinieci. Ļoti patika tie cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, un varu par viņiem teikt tikai to labāko, – atminas bijusī Madonas kultūras nama direktore.
Kultūras nama teātrī arī nospēlēta pirmā loma – Ieviņa R. Blaumaņa „Skroderdienās Silmačos".
– Otro reizi lugu uzvedu jau pati. Vēl tagad atminos izrādes trešo cēlienu un divas ainas – Līgo vakars un nākamā rīta notikumi. Ja padomā, kā šīs ainas risinātos reālajā dzīvē, jāsecina – cik tur tās komēdijas? Tāpat ir ar cilvēka dzīvi – drāma un komēdija vienlaikus. Sākot strādāt, Blaumanis bija nevēlamo autoru sarakstā un nebija ieteicams uzvest izrādes ar viņa tekstiem. To darīt bija liela uzdrīkstēšanās, un tolaik bijām pirmie, kas „Brakos" spēlēja izrādi, uz kuru pulcējās ļoti daudz cilvēku, –
atceras Skaidrīte Strade.
Režisore atzīst, ka viņu vienmēr ir vilinājis tieši mēģinājumu process – centieni atrast kopēju valodu ar aktieru kolektīvu un visiem, kuri iesaistīti izrādes tapšanā. Ja kopīgo valodu izdodas rast, tālākais process jau rit daudz vieglāk.
– Ļoti patīk strādāt teātrī. Padomājiet, 7-10 cilvēki kopā risina vienu problēmu, kas cilvēku patiesi aizkustina. Cilvēks ir iesaistīts un domā. Viņš ir dzīvs. Par savu labāko izrādi uzskatu pēc Mārtiņa Zīverta lugas „Pēdējā laiva" motīviem uzvesto izrādi, ko veidojām kā veltījumu izsūtītajiem. Uzvedums tika nospēlēts tikai divas reizes –
pirmo reizi 80. gadu beigās 25. martā. Izrāde joprojām izraisa drebuļus, taču tā atstāja labi padarīta darba un gandarījuma izjūtu. Šie ir tie brīži, kad esi ar savu darbu trāpījis īstajā laikā un vietā, kā arī šādās reizēs parādās, kurš ir kurš tavu aktieru kolektīvā. Cik katram no aktieriem ir drosmes laikā, kad cilvēki vēl baidās teikt taisnību, pateikt to, ko tu domā, – teātra sūtību atklāj režisore.
Biedrības „Melnais Piens" projekts „Balto Matu Stāsti" tapa ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu, sadarbojoties radošo darbnīcu centra MCity dalībniekiem un Madonas Valsts ģimnāzijas mediju klases skolēniem. Gūt vairāk informācijas par projektu, kā arī noskatīties visas intervijas iespējams www.facebook.com/baltiemati.
24.01.2018.