Praulienas pagasta mājas „Rūķi" ir puķu draugu iecienītas, saimniecības sakoptība vairākkārt novērtēta ne vien vietējā, bet arī Latvijas mērogā. Kopš deviņdesmitajiem gadiem šeit ar rūpību saimnieko Ilze un Jānis Eriņi, iekopjot skaistu teritoriju un siltas ģimenes mājas. Bet, kamēr dārzs dus ziemas miegā, jāatrod citas brīvā brīža nodarbes. Tā Ilze Eriņa pirms diviem gadiem sākusi apmeklēt Sarkaņu Amatu skolu, iemācījusies aust. Nu ir savs tautastērps gatavs, tādi top arī pārējām ģimenes sievietēm.
– Es domāju, ka nekad dzīvē neaudīšu, – sarunas sākumā atzīst Ilze Eriņa. – Savulaik krustmāte man piedāvāja stelles, atbildēju, ka māja maza, nebūs, kur likt. Bet tad nez kāpēc izdomāju, ka varētu pamēģināt noaust jostiņu. Kad tā bija gatava, panesās, ka vajag arī pašu tautastērpu.
Nu jau ir līdz tam aizgājis, ka katrai savu tautastērpu aužu visām mūsu ģimenes meitenēm – vedeklai Diānai jau ir tapuši brunči, tāda paša raksta un krāsu salikuma svārku audumu šobrīd aužu meitai Aigai un mazmeitai Jasmīnai.
Ilzes noaustie svārki izceļas ar krāsu košumu, kontrastējošo salikumu, rakstu un auduma ielocēm. Viņa atklāj, ka viss salikums ir viņas brīva interpretācija, nevis ņemts pēc kāda novada vai pagasta tradicionālā tautastērpa pamata. Tas tādēļ, ka tērpa darinātājai patīkot košas krāsas, kādu autentiskajos tautastērpos nereti trūkst. Tāpat noausts arī plecu lakats, vairākas jostas, linu krekls ar izšuvumiem, top arī vainagcepure. „Vainadziņu jau nu nelikšu (smejas). Ar vainagcepures izšūšanu iet grūti, nereti palīgā vajag arī lupu. Mēdzu aizdomāties, kā kādreiz latviešu sievietes pašas sev auda, šuva. Bet – ko gan citu ziemā bija darīt? Tikai lopi un rokdarbi! Arī man ziemas vakaros citu nav, ko darīt, tad nu aužu, darinu rokdarbus. Pa reizei jau tāpat tajā telefonā ielūru, – ar smaidu teic rokdarbniece.
Sava tautastērpa brunču audums tapis pagājušajā ziemā mēneša laikā – kopā septiņi metri auduma, bet arī austs ticis dienu un nakti. Jārēķinās ar to, ka uz stellēm ir rinda, jo aušanas māka šobrīd kļuvusi ļoti aktuāla, daļēji arī saistībā ar Latvijas simtgadei veltīto projektu „Katram savu tautastērpu". – Tagad jākož pirkstos, ka stelles savulaik nepaņēmu – mājās varētu aust mierīgu garu, – Ilze smej. Tomēr to, ka grib savu tautastērpu uz valsts simtgades jubileju, viņa sapratusi, vēl pirms dzirdēts par šādu Vislatvijas akciju.
Jautāta, kas aušanas procesā patīk visvairāk, viņa vērtē: – Aužot ne par ko citu nevar domāt – tikai par darāmo. Ja kaut kur aizpeldi, būs kļūdu kļūdas. Brīvprātīgā piespiedu kārtā sanāk lieliska relaksācija no darba, ikdienas problēmām, jo tajā brīdī tiešām jāpievēršas tikai aušanai. Protams, sākumā ir grūti, bet, kad tā lieta aiziet un sāk padoties, ir tāds prieks un gandarījums!
Rokdarbi praulēnietei bijuši tuvi visu mūžu, un tas laikam ielikts šūpulī, jo lielas šuvējas, rokdarbnieces bijušas Ilzes mamma un vecmamma. Ar rokdarbiem Ilze vienmēr nodarbojusies savam priekam. Uzsākot apmeklēt Sarkaņu Amatu skolu, Ilze Eriņa apguvusi aušanu, kā arī labprāt izmēģina dažādas citas rokdarbu tehnikas. – Piemēram, filcēju vestītes, top mētelīši gan sev, gan mazmeitiņai. Pagājušajā vasarā Sarkaņos norisinājās projekts „Sarkaņu pagasta daba stāsta", tā ietvaros apguvu tekstilmozaīkas tehniku un piedalījos arī darbu izstādē, – teic rokdarbniece.
Šobrīd Ilze Eriņa aust brauc uz Biksēri, kur ir piekļuve stellēm un audējas Līgas Kubas padomam, jo rosība Sarkaņu Amatu skolā diemžēl pieklususi.
– Zinu audējas, kas iegādājas savas stelles un auž mājās. Tā kā es aužu savam priekam, man tomēr vajag, lai ir, kas pamāca. Tas nav – vienreiz noaudi un visu zini. Ja arī pēc neilga pārtraukuma piesēdies pie stellēm, laiciņš paiet, kamēr roka atkal piešaujas. Tādēļ diezgan grūti un bēdīgi mums šobrīd klājas bez vadītājas Ineses Mailītes. Visas grib aust, bet Sarkaņu Amatu skolas aušanas pulciņā praktiski nekas nenotiek. Kas ir iesākušas, tās savus darbus pabeidz, bet vai kas turpināsies? Tāds darbs šai skolā ticis ielikts, bet šobrīd tur šķiet kā miris. Par to ļoti žēl un bēdīgi, – teic Ilze Eriņa.
Viņa pauž cerību, ka Sarkaņu Amatu skolas aušanas pulciņš tomēr varēs piedalīties simtgades Dziesmu un deju svētku gājienā, uz ko jau iepriekš pieteicies. Lai gan šie būs jau otrie Dziesmu svētki, kuros Ilze Eriņa piedalīsies (viņa dzied gan Madonas, gan Praulienas koros), svētku gājienā vēlas doties tieši ar rokdarbniecēm. – Ceru, ka visas četras ģimenes sievietes iesim tajā kopā – katra savā tautastērpā. Jau iepriekšējos Dziesmu svētkos izbaudīju to kopības izjūtu – tā tiešām ir fantastiska! Noteikti, ka simtgades Dziesmu un deju svētki būs vēl īpašāki.
24.01.2018.