Pagājušajā gadā valdība apstiprināja Latvijas novadu karti. Darbs pie novadu izveides turpinās arī Madonas rajonā. Un arī man rūp tas, kā dzīvosim pa jaunam – novados. Mana dzīves pieredze apliecina, ka, veidojot ko lielu, tiek iznīcināts daudz kas mazāks. Atļaušos pakavēties atmiņās, reizē ar tām paverot priekškaru Latvijas – manas dzimtenes – vēsturei.
Runa būs par dzimto pagastu – Mēdzūlu. Tā ir vieta, kur reformu rezultātā notika nejēdzības, jo viss tika iznīcināts. Mana bērnība un pamatskolas laiks ir piecdesmitie gadi (1953-1960). Bija skola – Mēdzūlas astoņgadīgā, turpat tuvumā ciema padome, tautas nams, bibliotēka, krejotava, pārtikas un rūpniecības preču veikals „Ziedi", Mēdzūlas pasta nodaļa un vietējā kolhoza „Parīzes komūna" kantoris. Kolhoza nosaukums vēlāk gan mainījās, pēc tam tas saucās „Druva". Pagāja kāds gadu desmits un mūsu „Druvu" pievienoja kolhozam „Vienība" Liezēres pusē. Tā nu mūsu dzimtais ciems tika attālināts, kā rezultātā viss likvidējās: vispirms skola, tad krejotava, tautas nams, vēlāk veikals, un beidzot pat pasta nodaļa un bibliotēka tika stipri attālināta no kādreizējās sabiedriskās vietas. Šobrīd tur ir tukšs. Taču agrāk tur valdīja jauka gaisotne. Tautas namā, šajā majestātiskajā celtnē ar baltajām kolonnām, darbojās pašdarbnieki, vietējie iedzīvotāji un inteliģence. Tautas namā darbojās teātris, kurā interesantas lomas atveidoja slavenā godu saimniece Dzintra Ruska, šuvēja Valija Čačka, skolotāji Jānis Zariņš, Pēteris Purviņš un Rūta Kurzemniece. Darbojās vokālie ansambļi mūzikas skolotāju Jāņa Saulīša un Ņinas Loskutovas vadībā. Sarīkojumos spēlēja vietējie muzikanti ar Jāni Alsiņu priekšgalā.
„Starā" rūpīgi izlasu visus rakstus, arī tos par pašreizējo teritoriālo reformu, taču nevienā publikācijā nerodu atbildi, kas mainīsies uz labo pusi. Varbūt, brīvprātīgi apvienojoties, iegūsim labāku dzīves kvalitāti un pensiju, lai var iztikt līdz nākamajai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 29.01.2008.
Autore: EDĪTE BAGUCKA
Bērzaunē