Ilgu laiku uzskatīja, ka ar pastu Eiropu, 1295. gadā, atgriežoties no Ķīnas, iepazīstināja Marko Polo (tur, kā liecina arheologi, nūdeles ēduši jau 2000 g. pr. Kr.). Viņš uz Itāliju atvedis kaltētas ķīniešu olu nūdeles, ko vietējie ar laiku pielāgojuši dažādām formām. Sākumā bija vārds „makaroni" (no latīņu macarene – izmērcēt), vēlāk to aizstāja ar pasta (latīņu – ēdiens), makaronu nosaukumu atstājot tikai īsai cauruļveida pastai. Cita versija – pasta Itālijā izplatījās pēc arābu iebrukuma Sicīlijā 12.-13. gs.: arābi – klejotāji pārgājienos vienmēr ņēma līdzi kaltētu nūdeļu krājumu. Arī antīkie autori apraksta itrio – lentēs sagrieztu ceptas mīklas plāceni, itrion lietošanu Palestīnā 3.-4. gs. min arī jūdu svētie raksti Talmūds.
Itāļi nebūtu itāļi, ja ļautu savu populāro ēdienu uzskatīt par kaut kādu citu tautu atdarinājumu. Dženovas arhīvā atrada apliecinājumu, ka makaroni Itālijā bija pazīstami jau 1252. gadā – kāda bruņinieka karagājienā līdzi ņemto mantu sarakstā bijusi arī tarba ar makaronu krājumu nedēļai.
Ap 1500. gadu Itālijā parādījās tieši pastai veltītas kulinārijas grāmatas; senāko līdz mums nonākušo „Par mākslu gatavot Sicīlijas vermišeļus un makaronus" sarakstījis Akvilejas patriarha Joana IV personīgais pavārs. Mūsdienu kulinārijas grāmatas satur ap 300 pagatavošanas variantu un vairāk nekā 1000 pastas recepšu; tiesa, dažas atšķiras tikai ar nosaukumu. Itāļu pastas izplatību Eiropā veicināja Katrīnas Mediči un nākamā Francijas karaļa Anrī II kāzas 1533. gadā. Četrpadsmit-
gadīgā florenciete uz Parīzi atveda ne tikai kaudzi tērpu, bet arī kulinārijas receptes. Speciāli viņai franču pavārs gatavoja viņas mīļāko ēdienu – makaronu sacepumu ar sēnēm, trifelēm, vistu ķidām un ar aknām pildītiem strazdiem.
1602. gadā komponists Džovani del Turko, sacerot pavārgrāmatu, kurā aprakstīja arī tajā laikā populārās pildītās pastas, aizsāka itāļu „muzikālo kulināru" tradīciju; viņa piemēram sekoja Rosīni, Verdi, Pučīni. 1608. gadā Itālijā pastu vairs neļāva ražot kuram katram – ražotājiem vermicellanti bija jāsastāv vermišeļu ražošanas ģildē. 1639. gadā ģilde pilnīgi uzvarēja savus konkurentus maizniekus – tiem ar speciālu dekrētu aizliedza ražot makaronus. 1699. gadā ģildes nosaukumā parādījās vārds „makaroni".
Itālijā, protams, ir arī pastas muzejs. Tas atrodas netālu no Sanremo; tur var aplūkot gan ierīces un mašīnas pastas ražošanai, gan katra reģiona raksturīgo pastu, gan paciņu ar Napoleona laika makaroniem.
1957. gada 1. aprīlī britu BBC TV demonstrēja sižetu par kokiem, uz kuriem aug spageti – itāļu dārzkopju meistarība beidzot esot ļāvusi izaudzēt vienāda garuma smalkos makaronus. Ticiet vai ne – studija saņēma desmitiem zvanu ar jautājumu, kur var iegādāties šī koka sēklas…
19.01.2018.