„Kad latviešu tauta sāks domāt?" Tā jautā cienījamā Vija Zariņa savā rakstā, kas publicēts "Stara" 8. janvāra numurā. Pilnībā pievienojos cienījamās kundzes sašutumam, tādēļ arī gribu viņu vēl papildināt un šur tur pat pielabot par to, ko viņa, nebūdama patlaban ērglēniete, varēja arī nezināt. Tieši ar to arī sākšu.
Visas minētās celtnes un iestādes, tāpat kā daudzas citas Ērgļos (tāpat kā citur Latvijā), nav vienkārši pamestas, tās ir vai nu privatizētas, kā minētā autoosta, vai, manā uztverē, "prihvatizētas" (atvainojos par latviešu valodas kropļošanu, taču mūsu valodā precīzāku apzīmējumu tam nevaru atrast). Kāda tad ir starpība? Pirmajā gadījumā šajās ēkās vismaz notiek kaut kāda darbība – veikali, bankas utt., un par to, kādēļ nav tajā pašā bijušajā autoostā saglabātas visiem nepieciešamās labierīcības (tualete, uzgaidāmās telpas), manuprāt, nav jāvaino jaunie īpašnieki, bet pirmām kārtām Ērgļu pašvaldības vadība. Kā zināms, vienai pusei pārdodot un otrai pusei pērkot īpašumu, pirmpirkuma tiesības pieder vietējai pašvaldībai, un, ja arī tā atsakās no pirmpirkuma tiesībām, pašvaldībai tomēr pastāv iespējas vismaz mēģināt uzlikt kādu tā saucamo apgrūtinājumu potenciālajam pircējam, ko šinī gadījumā pat nemēģināja darīt (attiecībā kaut vai uz labierīcībām). Vēl vairāk – mēģinot kaut kā (vismaz vārdos) nākt pretim īpaši caurbraucējiem pasažieriem un tiem, kuriem Ērgļos ir jāpārsēžas, ir tapis anekdotisks paziņojums, kas izkārts tai pašā nelielajā koridorā starp trim veikaliem. Tajā norādīts, ka vajadzības gadījumā var izmantot telpas un labierīcības Blaumaņa ielā 2. Tas ir ap 300 m no autoostas. Bet kā lai nabaga iebraucēji zina, kur tas ir, ja nekādas, kaut shematiskas, norādes nav, un vietējiem jau nu tas viss nav vajadzīgs. Un vēl kāda nianse, kas droši vien krīt acīs nevienam vien iebraucējam un kas neko labu par Ērgļiem neliecina – proti, skats no tā paša autoostas stāvlaukuma nav nekāds patīkamais: gadiem nepļauta zāle, piedrazots (to, starp citu, jau pirms vairāk nekā gada fiksēja arī "Stara" žurnālisti, kurus biju ataicinājis).
Mēdz teikt, ka kultūra sākas no "mazmājiņas", un šajā ziņā diezin vai ir daudz šāda mēroga apdzīvoto vietu, kurās nebūtu nevienas sabiedriskās tualetes, kas daudzmaz atbilstu šim statusam.
Tā nu nonākam pie tā otrā, traģiskākā, varianta – "prihvatizācijas". Tieši uz to attiecas arī cienījamās Zariņas kundzes piesauktā ēdnīca "Veldze", vecā autoosta, tāpat bijusī pienotava, vēl citas ēkas un arī lieli zemes gabali pašā Ērgļu centrā. Pagasta (tagad jau novada) vadība ar vieglu roku visu to iztirgoja, neprasot, kas notiks tālāk ar minēto objektu un, kā ēdnīcas un "Veldzes" gadījumā, kad un kas būs to vietā, kaut vai kur pusdienot vidusskolas audzēkņiem…
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 29.01.2008.
Autors: ĒVALDS BITĪTE
Ērgļos