Kamēr citi 1. janvāra rītā vēl tikai attapās pēc svētku salūta un Jaunā gada sagaidīšanas, ZIGRĪDA KURZEMNIECE, kā ierasts katru rītu, devās uz peldi piemājas dīķītī. Norūdīšanos ar peldi ūdenī vai apliešanos ar aukstu ūdeni jebkādos laikapstākļos viņa piekopj nu jau devīto gadu.
– Tas ir katru gadu un diendienā – kā narkomāni ir atkarīgi no narkotikām, tā es jau esmu palikusi atkarīga no šī sporta veida. Pirms trim gadiem salauzu kāju, pat tad neatmetu savu ikrīta rituālu. Saģipsētajai kājai apsēju plastmasas maisu un gāju ar aukstu ūdeni aplieties. Es bez tā nevaru. Zinu cilvēkus, kas ir „svētdienas" peldētāji un „roņi", es nevienu rītu neesmu izlaidusi. Pašsajūta pēc šādas apliešanās vai peldes tiešām ir vienreizēja, – teic Zigrīda.
Viņas iesaistīšanās tā saucamo „roņu" kustībā aizsākusies ar kādu zīmīgu draudzību. Portālā draugiem.lv sākuši sarakstīties ar Uldi Šteinbergu – veselīga dzīvesveida entuziastu ar plašu interešu loku -, kas piedāvājis novadīt lekciju par redzes uzlabošanu. Zigrīda Kurzemniece atminas: – Saaicināju visus savus darbabiedrus, noklausījāmies lekciju par to, kā ar vingrinājumiem uzlabot redzi. Nu jau esmu palaidusies, bet pirmo gadu pēc šīs lekcijas katru dienu pildīju acu vingrinājumus gan rītā, gan vakarā un strādāju arī psiholoģiski – ar pozitīvu pašiedvesmu. Var teikt, ka redze tiešām būtiski uzlabojās. Dzīve ir dzīve, no tā mazliet attālinājos. Bet Uldis ieteica arī peldēšanu vai liešanos. No tās dienas kā sāku, tā arī diendienā turpinu.
Zigrīda secina – kopš 2009. gada 7. aprīlī uzsākusi regulārās peldes, retu reizi sanācis noķert puņķus vai kādu vīrusu. Ar šādu norūdīšanos tiek uzlabota vispārējā veselība, tonuss un imunitāte. Ne velti zinātnieki izpētījuši, ka ledains ūdens ir viens no iedarbīgākajiem organisma stiprināšanas veidiem. Auksta ūdens ietekmē pastiprinās vielmaiņas procesi, šūnās paaugstinās skābekļa izmantošanas intensitāte, visas sistēmas sāk darboties intensīvāk, līdz ar to palielinās organisma spēja piemēroties dažādām apkārtējās vides izmaiņām.
Tie, kas nodarbojas ar rūdīšanos aukstā ūdenī, uzsver, ka šī nodarbe ir ļoti vērtīga ikvienam, pat maziem bērniem, – bet ar noteikumu, ka tas notiek pakāpeniski un regulāri, ņemot vērā vecumu un sagatavotības līmeni, ieklausoties arī savā ķermenī. Ziemas peldēšanā nav nepieciešama laika rekordu uzstādīšana – tai jābūt optimālai, lai neparādītos zosāda, bet gan lai cilvēks ķermenī justu siltumu un nelielu ādas durstīšanos. Protams, tā arī nav paredzēta visiem, jo ir tomēr cilvēki, kuri ir izteikti siltummīļi.
– Kas vienreiz to izmēģinājis un kam tas ir paticis, noteikti turpinās. Bet vajag jau gan tam raksturu. Vienalga, vai putenis vai lietus ārā, es eju. Darbdienās, kad agri jāceļas, aplejos ar ūdeni, jo šobrīd ir ļoti tumšs, līdz dīķim man ir kādi 100 metri. No mucas, kur satek ūdens no jumta, vismaz divus spaiņus pasmeļu un aplejos – nekādu problēmu! Rītos, kad ir brīvāks, eju uz dīķi. Kad ir īsta ziema un bieza ledus kārta, izcērtu to ar cirvīti. Ir pat bijis, ka kādi 30 centimetri jāizcērt, tad man mazdēls palīdz, – viņa pastāsta.
Zigrīdas ģimenē izaugušas divas meitas, ir mazdēls. Neviens no viņiem gan nav saņēmies nomēģināt aukstā ūdens peldes, arī draugi un kolēģi brīnās par Zigrīdas apņēmību. Zigrīda smej: – Mazdēls brīnās, kā es to varu. Bet jebkurš to var sākt un izmēģināt. Lai gan sākums nav viegls – pašai elpa vien rāvās ciet. Kādas desmit reizes tas prasīja, kamēr jau aizgāja.
Bijuši arī kuriozi gadījumi. Trīsdesmit grādu salā Zigrīda, kā ierasts, paņēmusi spaini, izgājusi ārā vienās čībiņās un peldkostīmā. Pie mājas stūra aplējusies ar aukstu ūdeni… un kājas piesalušas pie sniega! Zigrīda turpina: – Ir braukuši kaimiņi vai viņu ciemiņi garām, pēc tam teikuši: „Tā Ziga tak ir traka! Viņa no dīķa ziemas laikā izlīda!" Dīķis atrodas ļoti tuvu ceļam, garāmbraucēji mēdz uztaurēt – es pamāju viņiem pretī (smejas). Vēl nesen vesela kolonna ar medniekiem brauca, kad es tieši no dīķa līdu ārā. Gan jau arī ko padomāja (smejas).
Ikdienā Zigrīda Kurzemniece strādā Aronas pagasta pārvaldē, ekstrēmais vaļasprieks ir tas, kas dod mundrumu un enerģiju. Izrādās, Latvijā „roņu" kustība pastāv jau vairāk nekā 40 gadu. – Es uz sacensībām nebraucu, nejūtu pēc tā īpaši vajadzību. Daru to sev – savai labsajūtai un veselībai. Vienu reizi gan biju aizbraukusi uz Siguldas svētkiem. „S" burta formā bija izzāģēts ledus Matiņu ezerā, bija ļoti daudz dalībnieku. Gandarījums bija liels, ka arī tu tur esi un piedalies. Tā ir tāda enerģija visai dienai! Pa gaisu vien gribas lidot! – atzīst Zigrīda.
5.01.2018.