Par priesteri Andreju Mediņu gribas teikt „leģendārs", jo runas par Bruknas kopienas vadītāju allaž steidzas viņam pašam pa priekšu.
Jaunas baznīcas ēkas uzcēlējs Saldū un Bruknā, atkarībās nonākušo rehabilitācijas komūnas izveidotājs Bruknas muižā, tagad viņš Bārbeles skolā Bauskas pusē grib izveidot jauna tipa mācību iestādi – jauno tēvu skolu un pilotu apmācības centru jaunajiem.
16. decembrī Andrejs Mediņš viesojās Madonā, vadīja lekciju par tēmu, kā pārvarēt bailes. „Stara" lasītājiem šoreiz gribu piedāvāt priestera Mediņa teikto saistībā ar Adventu un Ziemassvētkiem. Šīs pārdomas viņš izteica aizvadītajā sestdienā Madonas katoļu baznīcā.
– Aklums. Mūsu iekšējā tumsa. Mūsu bailes. Mēs tikai sakām, ka gaidām bērna Jēzus piedzimšanu, bet patiesībā baidāmies, – uzrunu iesāka priesteris. – Un pirmā zīme, kas uz to norāda, ir māju un dzīvokļu durvis – tās tiek noslēgtas ar vairākām atslēgām… Mēs baidāmies, un tā ir tumsa. Nepazīstam, tomēr baidāmies pazīt un slēdzam ciet. Vismazāk gaidām Kristu – patieso gaismu un patieso dzīvību. Baidāmies no tās. Brīdī, kad satiekas divi iemīlējušies cilvēki, tas parasti izmaina visu viņu līdzšinējo dzīvi, jo viņi sāk pielāgoties viens otram. Arī Adventa laiks ir mīlestības laiks, kurā esam aicināti pielāgoties. Pielāgoties mīlestībai, gaismai un žēlsirdībai. Tomēr mēs paliekam tumsā. Baidāmies, jo jūtamies apdraudēti, pieļaujam, ka kāds mūs var iznīcināt, pārmainīt, panicināt. Līdzīgi baidāmies dzirdēt par sevi ko sliktu. Ko darām tā vietā? Darām visu, lai izpatiktu. Izpatiktu pasaulei, kaimiņiem, bērniem. Tas mums ir svarīgi, bet šāda rīcība vairo tumsu. Tā novērš skatienu un virzienu no paša būtiskākā mūsu dzīvē – no Kristus dzimšanas. Bērna Jēzus ienākšana pasaulē nav abstrakcija, nav ilūzija, tā ir realitāte! Kaut jūs dzirdētu un saprastu, ko Jēzus vēlāk sacīja mācekļiem – kā varat mīlēt Dievu, kuru jūs neredzat, ja nespējat mīlēt cilvēkus, kurus redzat?
Dzīvē viss sākas ar attiecībām. Ar to, kā mēs mīlam un pieņemam apkārtējos. Ja gribētu pafilozofēt un uzdot jautājumu, tas skanētu – kā es reaģētu šodien, ja Jēzum būtu jāienāk pasaulē no jauna? Kā uzvestos, ja kāda grūtniece klauvētu pie manām durvīm un teiktu, lai dodu viņai mājokli? Kā reaģētu, ja uzrastos divi sveši cilvēki un lūgtu pajumti pie manis? Tumsa. Atteikums. Vai saprastu un atvērtos Rakstos teiktajam: „Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus." (Ebr 13,2) Caur pārdomām varam atklāt, ka patiesībā no Jēzus atnākšanas mēs ļoti baidāmies. Tas ir mīlestības trūkums vienam pret otru un vēl vairāk – pret kādu, ko nepazīstam. Ir viegli runāt teoloģiski un abstrakcijās – „Dievs ir labs", „Dievs ir skaists", „Dievs mīl un palīdz…". Bet, līdzko jānonāk reālās attiecībās ar Dievu, kurš aicina – „Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; es biju slims, un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā, un jūs atnācāt pie manis" (Mat 25, 36) -, mūsu rīcība nav gluži tāda. Tomēr šādai attieksmei būtu jākļūst par pamatu mūsu dzīvē. Viesmīlībai būtu jābūt mūsu ikdienas attieksmē.
Mēs dzīvojam ļoti īpašā laikā, mums ir fantastiska jaunā paaudze, kas neļauj filozofēt, spriedelēt, bet liek mīlēt Dievu cilvēkos. Un saprast, ka mīlestība sākas ģimenē, mūsu mājās un starp tiem cilvēkiem, kas kādā brīdī mūs ir arī sāpinājuši, pametuši, ievainojuši. Mīlestība iesākas mājās.
Kad esam uz Kristus dzimšanas svētku sliekšņa, jāapzinās, ka Jēzus nevēlas, lai šie Ziemassvētki būtu tādi, kā bija iepriekš. Ar prātā jukšanu par štovētiem kāpostiem, ar prātā jukšanu par dāvanām un ārišķībām. Tie nav Kristus dzimšanas svētki. Kristus dzimšana būs kopā ar viesmīlību, manu atvērto sirdi. Sirdi, kas spēj uzlūkot, saprast, kas spēj visu mainīt. Tāpēc lūgsim, lai mēs nebūtu tie, kas izraidām Viņu no savas dzīves, lai neesam tie, kas kādreiz sitīsim Viņu krustā. Lai mūsu dzīvē Jēzus ir dzīvs! Tie nav vārdi, tas ir spēks! Tas ir dzīvesveids.
Lai Dievs ļauj mums saprast, ka mēs patiesi kļūsim par mīlestību tikai tad, kad būsim atvērti, kad pārstāsim baidīties un sāksim pieņemt cits citu tādu, kādi esam. Visvairāk pievērsīsimies bērniem un mazbērniem! Beigsim viņus žņaugt un apsūdzēt. Mīlēsim viņus! Pārveidot var tikai mīlestība, nevis audzināšana. Mēs pārāk daudz kratām ar pirkstu, pārāk daudz norādām uz otra kļūdām, bet maz lūdzam piedošanu, ka esam tādi paši.
Lai sniega baltums, cilvēku smaids mums palīdz! Un lai kāda noskumusi sirds mums ir kā iespēja kļūt viesmīlīgiem, būt atvērtiem, būt kā Kristum!
22.12.2017.