Decembris visā pasaulē ir pagājis dopinga zīmē. Mēneša sākumā Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) par dopinga pārkāpumiem uz nenoteiktu laiku diskvalificēja Krievijas Olimpisko komiteju, bet Krievijas sportisti, kuri nav pieļāvuši dopinga pārkāpumus, 2018. gada Phjončhanas Ziemas olimpiskajās spēlēs varēs startēt kā neitrāli atlēti zem SOK karoga.
Notikušais ir bezprecedenta gadījums. Phjončhanā drīkstēs startēt tikai ielūgtie Krievijas sportisti, kuri tiks stingri atlasīti pēc antidopinga vēstures, un viņi varēs piedalīties gan individuālajos, gan komandu sporta veidos. Krievijas Sporta ministrijas amatpersonas olimpiskajām spēlēm netiks akreditētas. Krievijas sportistus, kuri drīkstēs startēt, noteiks īpaša SOK komisija, bet no Krievijas Olimpiskās komitejas piedzīs 15 miljonus dolāru, lai kompensētu izdevumus par dopinga lietas izmeklēšanu un nostiprinātu pasaulē antidopinga sistēmu.
Pēc Krievijas dopinga astoņkāja atmaskošanas un sankciju piemērošanas daži SOK lēmumu vērtē kā pārlieku maigu, bet citi norāda, ka tas ir bijis bargs un, ja domā par individuāliem sportistiem, nav pareizi, ka tiek piemērota padomju periodā tik labi zināmā kolektīvā atbildība, ignorējot tos, kas dopingu nav lietojuši.
Latvija šajā dopinga stāstā nav vienkāršs vērotājs no malas. Soču dopinga shēma, ja tic atrastajiem pierādījumiem, Latvijas sportistiem laupīja divas zelta un vienu bronzas medaļu, kas, atjaunojot „vēsturisko taisnīgumu", improvizētā apbalvošanas ceremonijā Phjončhanā tomēr tiks pasniegtas.|
Sporta nākotne
Notikušais nav nekas jauns, jo Aukstā kara laikā, kad dopinga kontroles sistēma vēl bija bērna autiņos un vēlme (dažkārt valsts uzspiesta) izmantot jebkādus līdzekļus augstu rezultātu sasniegšanai bija augstākajā punktā, vērojot olimpiskās spēles, par dažu sportistu „tīro" sniegumu šaubu nebija. Un šo sportistu tālākais dzīves gājums ar veselības likstām to tikai pierāda. Tas vedina uz pārdomām – vai profesionālais sports bez dopinga maz ir iespējams? Cik kvalitatīva ir dopinga kontrole un cik līdzekļu jāiegulda, lai tā kļūtu kvalitatīvāka, vienlaikus nedegradējot sporta veidus un nepazemojot to dalībniekus. Kaut arī SOK lēmumu un izmeklējumus, uz kuru bāzes tas tika pieņemts, var vērtēt kā panākumu, iekšēji apzināmies, ka dopings ir profesionālā sporta nākotne un uzvarēs tie, kuri pratīs labāk slēpt savas pēdas. Dažiem vēlme iegūt zeltu dominē tik spēcīgi, ka, dzenoties pēc uzvaras, viņus nesatrauc iespēja, ka zeltu, iespējams, ar pašu sportistu jau visai drīz kopā guldīs kapā.
Lai tik dopingo!
Manuprāt, svaigu attieksmi dopinga jautājumā šonedēļ LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens" pauda sporta ārsts Āris Aivars, kas uzņēmās atbildību par Soču Ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas izlases hokejistam Vitālijam Pavlovam konstatētajām pozitīvajām dopinga analīzēm. Sporta ārsts minēja, ka garajā aizliegto preparātu sarakstā pietiktu atstāt kādas 15 vielas, bet citas jāļauj lietot, jo profesionālais sports nav veselības kalve, bet drīzāk veselības bendēšana. Sportists ir piekritis šo darbu darīt un saņem par to lielu naudu, tādēļ nav pamata liegt viņam brīvi lietot dažādas vielas.
Iepriekš ideju par to, ka sportistus nevajadzētu ierobežot dažādu vielu lietošanā, ar humora pieskaņu bija gadījies dzirdēt dažādu satīriķu izpildījumā, taču nupat sāk šķist, ka tas ir vienīgais loģiskais iznākums augstu rezultātu sasniegšanā sportā. Ja atmetīsim pārspīlētu šausmināšanos, kas pirmajā brīdī saprotamu iemeslu dēļ var pārņemt prātu, spēsim saskatīt racionālo graudu šajā priekšlikumā. Pirmkārt, profesionālais sports laika gaitā aizvien vairāk ir zaudējis sporta, bet būtiski pieaudzējis izklaides un šova elementus, un olimpiskās spēles ir viens no uzskatāmākajiem pierādījumiem. Kas gan vairāk uzlabotu sporta šovu, ja palīglīdzekļus lietojuši atlēti centīsies pārspēt cilvēka fizisko spēju robežas? Rekordi birtu kā no pārpilnības raga. Otrkārt, augstiem sasniegumiem sportā liela nozīme ir nacionālās pašapziņas kultivēšanai. Teju visu olimpisko spēļu pastāvēšanas laikā spēlēm ir bijusi spēcīga iekš- un ārpolitikas piegarša. Mūsu atlēti ir labāki par viņu atlētiem, tādēļ esam pārāki arī visās citās jomās. Gan lielām, gan mazām nācijām tas ir goda jautājums. Un, lai mūsu atlēti būtu labākie, lietā tiek likti dažādi paņēmieni. Latvijai gan nevajag nokārt galvu, ka nebūsim līdzvērtīgi lielvalstīm farmakologu centienos savas valsts sportistiem panākt pēc iespējas augstākus sportiskos rezultātus. Mūsu zinātnieki patiesībā jau šobrīd atrodas šīs cīņas pirmajās rindās, jo tāds Latvijā izgudrots un ražots preparāts kā „Mildronāts" savu potenciālu jau vairākkārt ir pierādījis. Kaut vai lai atminamies slavenās tenisistes, kas ir bijusi arī ranga līdere, Marijas Šarapovas izcilo sniegumu, kas daļēji ir bijis, pateicoties šobrīd aizliegtajam preparātam. Nešaubos, ka mūsu gaišākie prāti spēj vēl radīt ne vienu vien līdzvērtīgu līdzekli, kas pavērtu iespējas arī eksportam, jo, noņemot aizliegumu, potenciālo klientu loks pieaugtu tūkstoškārt. Un arī Latvijas vārds izskanētu daudz skaļāk.
Atmetot ironiju, jāsaprot, ka dopings tik tiešām ir sporta tagadne un būs tā nākotne. Centieni to pilnībā iznīdēt vienmēr būs lemti neveiksmei, bet neiznīdējot pilnībā – kur paliek godīgums? Varbūt tiešām nospļauties un atļaut lietot visu, ko sirds kāro, vienlaikus ietaupot dopinga kontrolēm izlietoto naudu un nervus?
20.12.2017.