Tā saka Līga Dzene no Aronas pagasta Kusas, kas astoņus gadus pavadīja Bristolē Anglijā, bet pavisam Lielbritānijā – deviņus gadus. Nu jau vairāk nekā trīs gadus viņa atgriezusies mājās, kur dzīvo kopā ar tuvākajiem cilvēkiem, pēc kuriem visvairāk ilgojas tieši tālumā.
Īpaši saites ar Latviju izjutusi svētkos – Jāņos, Ziemassvētkos, kad bijis jāstrādā, bet domas taču nepazīst attāluma, tās lido pie savējiem.
– Biju jau iedzīvojusies – skaista pilsēta, patika darbs, bija stabili ienākumi, dzīvoklis, ko īrēju. Beidzamos trīs gadus strādāju pusslodzes maiņu darbu, man pietika laika arī sev. Arī pati nedomāju, ka atbraukšu atpakaļ uz Latviju. Kad pateicu, ka dodos atpakaļ uz savām mājām Latvijā, visiem bija ļoti liels pārsteigums. Bija viena negulēta nakts un sajūta kā pēc liela kafijas daudzuma, bet viss tika ātri izlemts – nākamajā dienā man ir jābrauc uz mājām. Pēc tam aptvēru, ka arī visi apstākļi sāka iegrozīties tā, lai es atgrieztos. Man pat bija pasūtīta biļete iepriekš, lai atbrauktu uz divām nedēļām uz tēva dzimšanas dienu. Vienkārši izmantoju šo biļeti, lai atgrieztos pavisam. Pat nebija šaubu – kāpēc, varbūt nevajag, varbūt rīkojos, emociju vadīta. Atgriezos pirms trim gadiem 8. martā, – atklāj Līga.
Vaicāta, kādas ir jūtamas pārmaiņas Latvijā, jo prombūtnes laiks bija diezgan ilgs, viņa saka: – Domāju, ka pati esmu mainījusies, mana attieksme pret lietām ir mainījusies. Esmu no tiem cilvēkiem, kas var iedzīvoties jebkurā vietā, jo uzskatu, ka planēta "zeme" ir mūsu visu kopējās mājas, robežas tā neredzu, īpaši, ja zina svešvalodas (labi runāju angļu valodā). Kaut kur katram būtu jāaizbrauc, lai paplašinātu savu redzesloku. Taču apzinos, ka Latvijā ir manas mājas un mani tuvinieki, pēc viņiem tālumā skumstam, gribas mājās. Mēs dzīvojam labā zemē, kur ir tīrs gaiss, ūdens, meži. Tālumā esot, pastāv enerģētiskā saikne, ko ļoti izjūtu. Tajā pašā laikā ir arī vilkme pabūt kur citur. Jau paspēju sešus mēnešus padzīvot arī Portugālē, piecus mēnešus – Indijā, un varbūt liekas jocīgi, ka, atbraucot mājās, daļa no manis ir palikusi arī tur. Arī, kad aizbraucu uz Angliju, redzēju to, kā mums nav Latvijā. Nav darbavietu, maza samaksa, ar ko jāprot izdzīvot. Anglijā par minimālo algu varēju atļauties daudz vairāk materiālo apstākļu ziņā – apmaksāt dzīvesvietu, sevi uzturēt, pat atļauties atbraukt uz Latviju. Toties mums ir skaistas tradīcijas, kultūra. Sāk parādīties arī inovācijas uzņēmējdarbībā.
Līga uzskata, ka katram ir jāiemācās atrast savu vietu: – Manuprāt, svarīgi izvēlēties Latviju nevis tāpēc, ka te ir ģimene, tuvinieki un draugi, bet tāpēc, ka tiešām te ir mana vieta un es te vēlos veidot savu dzīvi. Kad biju uz pasākumu "Neparasti parastie madonieši", sapratu, ka viņi (īpaši itāļi) te ir atraduši savu vietu. Varbūt Anglijā mana dzīve bija finansiāli vienkāršāka, bet viss, kas notiek ar imigrācijas procesiem un attieksmi pret citu tautību cilvēkiem, ir grūti pieņemams.
Arī Līga mēģina atrast savu vietu. Uz pusslodzi sākusi strādā logu un durvju tirdzniecībā uzņēmumā "Durvis Tev" (veikalā "Beta"), taču mēģina attīstīt arī savas intereses, daudz lasa (arī angļu valodā) un pilnveido zināšanas. Pavisam nesen viņa īrē telpas Madonā, kur piedāvā pakalpojumus ķermeņa enerģētisko procesu sakārtošanā – "Access Bars" vai MTVSS, ko apguva, mācoties kursos Anglijā (Facebook tiek ievietota informācija). Latvijā Līga ir apguvusi biznesa administrāciju, studējusi psiholoģiju, arī programmēšanu. Viņa arī glezno Kusā studijā pie Agra Sāra, vasarā patīk mākslas plenēri. Joprojām saista arī ceļojumi, vēlētos vēl atgriezties Portugālē.
– Vispusība nāk tikai par labu, jo nezini, ko kurā brīdī tev vajadzēs. Ja grib, darbu var atrast, ja ne – darbavieta jāizveido pašam. Ir vajadzīgs nākamais solis, nebūt ne redzams viss ceļš. Arī ļoti daudz māju laukos meklē saimniekus. Arī man patīk laukos, bet ar nosacījumu, ka pilsēta ir 10-15 minūšu brauciena attālumā, – uzskatā dalās Līga.
20.12.2017.