Madonas pilsētas ģimnāzijas un Rīgas 5. medicīnas skolas (tagad – Rīgas medicīnas koledža) absolvents Vilnis Leja ir viens no tiem daudzajiem latviešiem, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Ne labprāt viņš pameta dzimteni – uz Īslandi Vilnis devās „piespiedu deportācijā", lai savai ģimenei nodrošinātu pieklājīgus iztikas līdzekļus.
– Īslandi izvēlējos tāpēc, ka, ievācot informāciju par iespēju strādāt ārpus Latvijas, šī valsts pārliecinoši izvirzījās pirmajā vietā, – atzīst Vilnis Leja. – Kāpēc vispār devos projām no Latvijas? Tāpēc, ka, strādājot dzimtenē, nespēju nodrošināt savai ģimenei iztikšanu. Vēlējos atļauties nedaudz vairāk, nekā pats esmu baudījis augot: kopā ar ģimeni gribējām savu dzīvokli vai māju, vēlējāmies nopirkt mašīnu, un bērnam tāpat nemitīgi vajadzīgi dažādi pirkumi. Latvijā rāvos divās darbavietās, no vienas algas maksāju dzīvokļa īri, no otras iegādājām pārtiku, sievas alga aizgāja apģērbam un puikam. Strādāju daudz un ģimeni redzēju reti, tāpēc kopīgi ar sievu izlēmām, ka labāk uz kādu laiku došos ārpus Latvijas – „piespiedu deportācijā".
Nu esmu prom gandrīz 3 gadus. Strādāju celtniecībā, pašlaik esmu atbildīgs par objekta celtniecības koordināciju, plānoju darbus.
Latviju apciemoju 2 reizes gadā – vasarā un ziemā, obligāti kopā ar tuviniekiem esmu Ziemassvētkos. Protams, ar viņiem gribētos tikties biežāk, bet darbs man šobrīd ir prioritāte.
– Izstāsti nedaudz vairāk par to, ko Īslandē dari, kāds ir dienas režīms.
– Darba diena sākas pulksten 8, beigu stunda nav noteikta, jo tā atkarīga no darba daudzuma un attāluma, kur atrodas objekts. Dažreiz objekti, ko ceļam, ir vairāki, tad jāapbraukā visi un jāpieskata, kā sokas darbi, vai nav nepieciešami papildu resursi.
– Kā pavadi brīvo laiku?
– Brīvajā laikā skatos televīziju, bet prioritāte šobrīd ir internets. Nesen to ievilka mājā, kur dzīvoju, un nu varu sekot līdzi notikumiem Latvijā. Internets, protams, dod arī iespēju biežāk aprunāties ar ģimeni, ko iepriekš nevarēju atļauties pārāk daudz – telefonsarunas ir dārgas.
Dzīvoju Selfosā – pilsētiņā, kas apmēram līdzīga Madonai, tā ir samērā klusa vieta atšķirībā no galvaspilsētas Reikjavīkas, kur kultūras dzīve pulsē strauji.
– Kādas ir domas par atgriešanos dzimtenē?
– Grūti teikt, kad atgriezīšos Latvijā, jo tomēr stabilitātes Latvijā nav nekādas. Ar laiku, protams, vēlos darboties dzimtenē, jo esmu Latvijas patriots, nedaudz gan pārnestā nozīmē – man patīk Latvijas daba, vienkāršie ļaudis, bet ne tas, kas notiek valdībā. Nespēju saprast, kāpēc Latvijas valsts joprojām nevar nodrošināt un atbalstīt savus pilsoņus. Pasaulē taču ir tik daudz modeļu, kur viss strādā cilvēku labā, nez kādēļ pie mums valdība nespēj ko tādu ieviest.
Latviju mīlu un skumstu pēc tās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 26.01.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no Viļņa Lejas personiskā arhīva