2017. gada oktobra beigās Ērgļos kādā Smilšu ielas mājā bija iecerēts ar traktoru apart piemājas lauciņu. Iepriekš daudzus gadus lauciņu uzraka ar lāpstu, bet pēdējos gados ara ar traktorarklu, kas sāka aizķert kādu lielāku akmeni.
Baidoties nolauzt vai sabojāt arkla lemesi, tika nolemts akmeni no lauciņa novākt. Sāka akmeni atrakt, bet tas, lai arī šaurs un plakans, iesliecās dziļi zemē. Kad nu akmens bija atrakts un to varēja mēģināt izcelt, izrādījās, ka akmens galā, kas bija visdziļāk zemē, ir iekalta krusta zīme. Anna Kuzina – Braku muzeja speciāliste, kas bija viena no akmens atradējām un atracējām, saprata atraduma nozīmību, akmeni paglabāja, vēlāk organizēja akmens pārvešanu uz Ērgļu baznīcu, jo akmenim ar iekaltu krustu noteikti vajadzēja būt kādam sakaram ar kristietību.
Ziņu par krustakmens atrašanu saņēmu no Madonas muzeja līdzstrādnieka Induļa Zvirgzdiņa, pēc tam sazinājos ar akmens atradēju A. Kuzinu, un 16. novembrī, kad darba pienākumos iznāca būt Ērgļu tuvumā, krustakmens un tā atrašanas vieta tika apsekoti.
Lauciņš, kurā atrada krustakmeni, atrodas kalna nogāzē, mākslīgi veidotā terasē. Akmens ir ģeoloģiski savdabīgs. Tas ir plākšņains, ar lielu vizlas saturu un, iespējams, tāpēc arī stipri drupans. Šķiet, ka abi akmens gali kādreiz ir apskaldīti. Tā akmens skaldne, kur iekalts krusts, ir nolīdzināta vai arī no dabas ir bijusi līdzenāka nekā pretējā akmens puse. Akmens lejasdaļā ir divi pēc nodēdēšanas palikuši izciļņi. Krusta zīme ir 26 cm gara un 20 cm plata, iekaltās līnijas ir apmēram vienādi 2 cm platas, vienīgi pirms krusta starus noslēdzošajiem šķēršiem līnijas paliek nedaudz platākas. Kādu instrumentu izmantojot zīmes iekaltas, vairs nav nosakāms, jo iekalums ir daļēji nodēdējis, krusta zīme tāpēc ir it kā izplūdusi.
Akmens plākšņveida forma un krusts vienā plāksnes galā vedina domāt, ka plāksne savā sākotnējā atrašanās vietā bijusi ierakta zemē tā, ka virs zemes bija redzama akmens daļa ar iekalto krustu un akmens novietojums varēja būt visai stabils. Atraduma brīdī akmens plāksne bija apgriezta otrādi, iespējams, iegāzta iepriekš izraktā bedrē, krusta zīme bija zem zemes un nebija redzama, tādējādi secināms, ka krustakmens nav atrasts savā sākotnējā uzstādīšanas vietā. Krustakmens atrašanas vieta ir nokalne pie 1930. gadu beigās būvētas mājas. Te nav bijuši kādi senāki ceļi, nav ziņu par senāku apbedījumu atrašanu. A. Kuzina izteica pieļāvumu, ka akmens plāksne atvesta māju būvējot, bet, kad ieraudzīta krusta zīme, akmens nostumts kalna malā vai pat apzināti ierakts zemē. Diezgan pārliecinoši var teikt, ka nokalne Smilšu ielā nav krustakmens sākotnējā atrašanās vieta.
Krustakmens, kas izrauts no sākotnējā konteksta, kura kādreizējā atrašanās vieta nav zināma, par kuru iepriekš nekas nebija zināms, par kuru nav saglabājušies nekādi nostāsti vai liecības arhīvu ziņās, ir ciets rieksts, lai mēģinātu rast atbildi uz jautājumiem, kas būtu tie visinteresantākie: kāda bija krustakmens nozīme un cik sens tas varētu būt.
Sekojošās pārdomas ir vienīgi pārdomas, kuras, iespējams, varētu būt savādākas, jo nāktu klāt vēl kādas papildu ziņas vai liecības.
Laikam jāsāk ar vienkāršāko – ar krusta iekaluma datējumu. Katram laikmetam bija savs burtu un zīmju darināšanas veids, un, spriežot pēc paralēlēm un līdzībām, krusts Ērgļu krustakmenī iekalts kaut kad 16.-18. gs., ticamāk šī perioda otrajā pusē. Protams, nevar izslēgt, ka iekalums ir arī agrāks vai vēlāks.
Akmens, kuru izvēlējās krusta iekalšanai, jau no dabas ir diezgan mīksts un drupans, ar lielu vizlas jeb – kā tautā kādreiz teica – kaķa zelta piejaukumu. Viena akmens skaldne jau no dabas bija gluda, domājams, tā nodēdējusi, jo šajā pusē kā izcilnis ir palikusi kāda cietāka akmens daļa. Krusts iekalts prasmīgi un jādomā, ka iekalējs bija cilvēks, kas to nedarīja pirmo reizi un kam bija instrumenti šāda darba veikšanai.
Krusta iekalšanas vajadzības agrākos laikos varēja būt visai dažādas. Visvairāk krusti akmeņos ir kalti triju vajadzību dēļ: 1) kapakmens vai kapsētas akmens; 2) robežakmens; 3) memoriālais jeb piemiņas akmens. Ir vēl vairākas citas vajadzības krustu iekalšanai, bet tās nav tik aptverošas.
Ērgļu krustakmens gadījumā laikam mazāk pārliecinoša ir doma par akmeni kā robežakmeni. Agrākos laikos akmeņos tiešām tika kalti krusti robežu apzīmēšanai, bet 16.-18. gs. šie krustakmeņi parasti bija lieli vai pat ļoti lieli, lai kāds sveša labuma tīkotājs tik vienkārši nevarētu robežakmeni pārvietot. Jāatceras arī, ka tajos laikos, kad krusts varēja tikt iekalts, robežas tika iezīmētas starp lieliem zemes īpašniekiem vai valdniekiem, viņu vasaļiem. Mazāka izmēra krustakmeņi, tādi kā tagad atrastais, parādījās tad, kad kļuva aktuāla zemnieku māju robežu noteikšana, bet tas jau bija nākamajos gadsimtos. Bet, protams, doma par robežakmeni nav pilnībā atmetama, jo var jau būt, ka kāds Ērgļu apkārtnes saimnieks šādi ir mēģinājis apzīmēt savas grunts robežu.
Jau pamatotāka varētu būt doma par Ērgļu krustakmeni kā kapakmeni. Te gan atkal vietā norādīt, ka Vidzemes viduslaiku un jauno laiku zemnieku kapsētās kapakmeņu nav daudz un parasti vienā kapsētā ir tikai viens vai pavisam nedaudzi akmeņi ar iekaltiem krustiem. Vairāk jāsliecas domāt, ka šie akmeņi bija nevis kāda konkrēta miruša cilvēka, bet drīzāk visas kapsētas apzīmētāji. Pēdējo gadu atklājumi Latvijas austrumos un Latvijas pierobežā uz austrumiem no Latvijas gan liek domāt, ka bija zemnieku jeb lauku kapsētas, kurās kapakmeņus un akmeņus ar iekaltiem krustiem izmantoja arī konkrēta kapa apzīmēšanai. Aristokrātijas jeb kungu kapos, kas parasti bija baznīcās vai pie baznīcām, tik vienkārši veidotas kapa zīmes izmantoja ļoti reti; tur bija īpaši veidotas kapa plāksnes. Materiāls, no kā šīs plāksnes izgatavoja, bija daudz kvalitatīvāks nekā Ērgļu krustakmens materiāls, un pie šādu kapa plākšņu izgatavošanas strādāja tiešām zinoši amatnieki. Ērgļu Smilšu ielai tuvākā viduslaiku kapsēta atradās pie agrākās Ērgļu baznīcas, Skanstskalna – pilskalna tuvumā, taču nav ziņu, ka šajā kapsētā būtu bijuši kādi krustakmeņi.
Trešā un, manuprāt, ticamākā iespēja ir, ka Ērgļu krustakmens ir bijis piemiņas jeb memoriālais akmens. Ērgļu akmenī krusts jau no dabas piemērotā akmenī iekalts bez lielākām akmeņkaļa pūlēm, iespējams, lai liecinātu par kādu notikumu, parasti jau traģisku, jo nelaimes gadījumi ir notikuši visos laikos. Parasti dažādi traģiski notikumi notika uz ceļiem, cilvēku pulcēšanās vietās, pie lielām būvēm, lielākās apdzīvotās vietās. Sava laika cilvēkiem, ieraugot akmeni ar krustu ceļa malā, viss bija skaidrs (mūsdienu cilvēkam taču arī viss kļūst skaidrs, kad šosejas malā vienuviet ierauga krustu, puķes, sveces).
Senais notikums jau sen ir aizmirsts, akmens ar krustu varēja būt nogāzies, ieaudzis zemē, par jaunu atrasts, pārvietots. Tas, ka akmens iegāzts iepriekš izraktā bedrē ar krustu uz leju, ja vien tā nav nejauša sakritība, arī varētu par kaut ko liecināt. Piemēram, akmens apracējam gribējās akmeni aprakt pēc iespējas dziļāk, ar krustu – kāda notikuma liecinieku – pēc iespējas tālāk no ieraudzīšanas, tā teikt, tālāk nost no acīm. Varēja būt arī daudz vienkāršāk – māju būvējot, no kaut kurienes atveda akmeņus un negaidīti uz viena no tiem ieraudzīja krustu. Tādu akmeni nebija īsti pareizi iebūvēt ēkas pamatos, tāpēc to nostūma pie malas, izraka bedri un akmeni noraka. Mūsdienās, strādājot tīrumiņu kalna nogāzē, zeme virs akmens pamazām noarās, un ar laiku virs zemes parādījās akmens gals.
Akmens ģeoloģiskā uzbūve ir tāda, ka lietus un sniega ietekmē tas var noslāņoties un sadalīties, krusta zīme pamazām var zust. Iespējams, ka akmens tagadējo relatīvi labo saglabātības pakāpi ir noteicis tieši tas, ka akmens ilgāku laiku ir atradies zem zemes. Tas būtu jāņem vērā pie turpmākās akmens uzglabāšanas. Būtu pareizāk to novietot tādā vietā, kur to neietekmētu nokrišņi.
Atrastais Ērgļu krustakmens ir kāda savdabība jau tāpat bagātajā Ērgļu vēsturē, kurš uzdod vairāk jautājumu nekā sniedz atbildes, bet tāpēc jau mūsu dzīve ir interesanta.
13.12.2017.