Ilggadējā kultūras dzīves darbiniece un aktīvā dalībniece DZINTRA ŠUMA arī pensijas gados nesēž mājās, rokas klēpī salikusi. Klausoties dziesmu pārraides, lasot dzejnieku rakstu rindas, raisās arī viņas domu lidojums, kā pati to sauc, sarunas ar sev tuviem, mīļiem cilvēkiem caur dažādiem stāstiņiem.
Visu mūžu gājusi tikai ar dziesmu, ar to nesaraujami saistās arī Dzintras ikdiena. Nupat atzīmējusi dzimšanas dienu, Dzintra Šuma katrai dzīves situācijai atrod melodiju un dziesmas vārdus, optimismu un košas krāsas. Nesen viņa aizsākusi krāsot „pieaugušo mandalas" – smalko zīmējumu izkrāsošana prasa acu gaišumu un precizitāti. Kā pati pasmaida, pensijas vecumā brīvā laika ir gana, tāpēc jāatrod, kā to radoši un darbīgi aizpildīt. „Mazās novelītes, dzejas rindas saistās ar atmiņām, ar ikdienas dzīvi, pārdomām; tas viss stiprina manu dzīvi. Veidojot mazos nostāstus, tiem caurvijas mīlestības tēma, dažādi iespaidi, likteņi, jo kas gan dzīvē ir svarīgākais – tā ir mīlestība, ticība, cerība," teic madoniete Dzintra Šuma. Kā pati secina, rakstīšanu viņai laikam šūpulī ielikuši vecāki, jo arī tētis rakstījis stāstiņus, noveles. Dzintrai šobrīd tapuši 12 stāstiņi, turpinājumā – ieskats fragmentos no tiem.
„Laimes mirkļus neapturēt un nenotvert, lai arī dienu krāces plūst starp mums, tik nepielūdzami plūst."
„Vēl tevis nebija, tu atnāci, kad vasara jau bija. Mēs dejojām ziedu valsi, kad ceļš veda uz mežmalu un atpakaļ. Mežmalā ziedēja saulessveces, kaut reizi jānosvin tas bij… Visi rīti pieder putnu balsīm. „Ko lapas čukst vējā?" es neprasu – liktenis zinās. Viss, kas pazaudēts, sapņus jaunus klāj. Kamēr dienas projām skries, varbūt viss mainīsies. Mana sirds ir no smalka zīda, ne tā saburzās, ne dur."
„Vēl vienu vasaru, vēl vienu dienu, jā, varētu vēl pavasari vienu, vēl vienu ziemu, es palūgšu, un palūdz arī tu – vedīsim savas atmiņas kalnā, kur kādreiz bijām".
„Nepieļausim to, ka varam nesatikties, arī tad, ja pulkstenis būs apstājies, ja ūdeņi pret straumi skries."
„ – Vai tu zini, kur laime mīt? Vai aiz trejdeviņām jūrām?
– Varbūt tepat. Pastiep pretī nosalušās plaukstas – sasildīšu. Vai jūti, ka mana sirds pie tavējās vēlas būt?
– Pastāv domu spēks. Kur mitinās tava zvaigzne debesīs?
– Lai spožā zvaigzne krīt un dāvā laimi, lai tā neizgaist, tu turi viņu ciet!"
„Pagājusi diena – tu klusē. Domāju, ka esi kā neizsīkstošs avots, kur veldzi smelt mūsu mīlestībai. Vai tas būtu neprātīgi izsmelts? Šobrīd mani pārņem ilgas vien – kur esi? Vai no tevis man tik vien, kā šīs ilgas, kas manā sirdī mīt? Esmu piedzīvojusi sajūtu – ja tu ļoti kādam piederi, tad tas arī tevi ļoti mīl. Domas – piesieniet mani pie parastas dienas, pie rītdienas. Nāks gaiša diena – tad arī, ja šodien nebūs veicies, cerība rītdienai būs.
Gaidu, vai ar cerēšanu pietiek, to nezinu. Nu ko, tagad tumšā rudens novakarē man atliek tikai pasmaidīt. Gaidīt nav par vēlu; spītīgā ēnā, vēl nepazīts, paslēpies jaunas dienas rīts."
„Vienu mīlestības vārdu
Man uz slēgtām lūpām liec,
Nemodini, neaiztiec
Tās ar savu karsto dvašu,
Tikai īsu sapņu trīsu,
Vienu mīlestības vārdu
Dod, ne mīlestību pašu."
„Mirkļi rit vizēdami arī tad, ja kādu brīdi acis to nepamana, taču sirds vienalga nekļūdīgi zina, ka aiz lietus lāsēm zied saule un zem miglas guļ pļava, ka virs galvas zied debesis un ka acīs zied gaisma."
„ – Kad Tevī iegrimstu, kā bite ziedā, un nektāru no Tavām lūpām smeļu, to brīdi nevar dziesmās apdziedāt. Pār dzīvi pelēko iet varavīksnes ceļš.
– Kad diena pagājusi, uzziedini atmiņpuķi. Tās gaisma Tevī, dziesma, staros."
8.12.2017.